Vai šis ir tas mirklis, par ko visi runā, kad pamani mazuļus sev apkārt un saprecējušos bijušos klasesbiedrus?
Vai šis ir tas vecums, kad sāc spļaut klišejas?

Man prieks par laimīgiem pāriem man apkārt. Kazimiraiši un Apelsīns kopā ar Kasparu, pašas māsa ar ciema stalto puisi un sīcīti (starp citu, vasarā būšu aukle, cerams ar māsterdiplomu kabatā, dzīvošu Jelgavā, jessszzz). Kursa biedre ar 4gadīgu meitu, kas vēl sagādās viņiem galvassāpes. Bet, zini, VIŅU galvassāpes, viņu problēmas un viņu risinājumi. Viņu prieks.
Nesen dzirdēju par vienu brīvprātīgo no dienvidiem, kas LV sapazinusies ar Erasmus studentiņu un tikusi pie sēklas. Intercultural exchange. Haah, un viņi pat neesot kopā, afēras. Es gan nezinu, neesmu draugs nevienam no viņiem, negribu samuldēt, bet doma tad aizķeras- kā tā var būt, ka divi cilvēki, katrs no sava Eiropas gala rada mazuli. Un es.. hahaahahaaaa es.

Es, lūk, satiku cilvēku, kura dēļ patiešām gribēju apstāties. Joprojām gribu. Bet nokavēju, tik pretīgi nokavēju. Nošāvu garām. "Tas nav priekš manis tagad. Piedod. Tev vajag citu. Nekādas saistības negribu, nevajag tagad." Man liekas, ka pirmo reizi mūžā patiešām sasniedzu, ko gribu. A ko tagad. Citiem ieteiktu cīnīties. Bet kāda cīņa, ja otrs cilvēks tev skaidri un gaiši pasaka, ka neesi īstais. Smagi, smagi krūtīs, acīs.

ZINU, ka būs labi. Zinu, ka pēc gadiem, mēnešiem varbūt jau teikšu - viss ir tā, kā tam jābūt. Droši vien kaut kad iešu nodzert skumjas un satikšu mūža mīlu tajā pašā vakarā. Bet nu fakinā negribu, atvaino manu franču valodu. Negribu! Gribu tieši viņu, gribu bērnus, kas sačakarētu visus manus Balkānu plānus, visus plānus. Gluži kā tai brīvprātīgajai. Nu veiksmes viņai, lai atsaucīga ģimene un valsts apdrošināšanas sistēma!

Piepuņķoju cibu, atgriežos pie sava māsterdarba. Brīžiem liekas, ka nemūžam nepaspēšu. Labi vien ir, ka nākošnedēļ jānodod. Spiediens likt punktus un līmēt kopā.

Darbā jautā par to, kas ar mani notiek pēc diviem mēnešiem.

Šodien runājos ar priekšnieku un pateicu, ka man te nav, ko darīt. Ja viņi gribēja mani uz pilnu slodzi, tad lai nodrošina pienācīgu uzdevumu klāstu. Nepatīk nevajadzīgi justies. DOD DARBU! Tā kā manas lietuviešu valodas zināšanas nav pietiekamas (un tas arī netika prasīts), īpaši daudz viņi man dot nevar. Tad nu es pateicu, ka uz darbu vairs nenākšu... gluži jau nu nē. Pateicu, ka man te nav jēgas 8h sēdēt, tādēļ es no rītiem turpmāk izgulēšos. Bez manis viņi nevar (pieņemt jaunu cilvēku manā vietā būtu bezjēdzīgi, jo viss būtu no nulles jāmācās), naudu man arī nevajag vairāk kā idzīvošanai (īre un visi komunālie līdz manai prolbraukšanai jau nomaksāti), tā kā dodu priekšoku veselīga ilguma miegam un māsterdarbam.

Šodienas ēdienkartē kārtīga maltīte ar gaļu, granātābola granuliņas, hematogena tāfelītes, biešu salātiņi, litriem sulas. Gatavojos rīt iet uz Viļņas donoru centru izglābt kādam dzīvību ar savām viltotajām asinīm, jo te par laimi nav tā stulbā likuma (kā LV), kas aizliedz nodot asinis, ja pēdējā mēneša laikā esi bijis ārpus LV. Pat Lietuvā! Līdz ar to es pēdējos divus gadus nevarēju nodot (tattoo faktoru ieskaitot, tas ir + 6 mēneši). Bet atcerējos, ka gavēnis noteikti savu ietekmi manā sarkanajā sulā ir veicis, tādēļ pēdējās dienās cenšos atgūties.

Dienas jautājums:
was Margaret Thatcher an often donor?

Tagad man ir divi jauni draudziņi siltā un mitrā vannasistabā. Ir, ko katru dienu apraudzīt, aprunāties, apčubināties. Viens draudziņš vakar jau bija palaidis brīvībā mazu, baltu astīti. Drīz ierīkošu katram savu ar labzemi pildītu mājiņu, kur tiekties pretī saulei, augt spēcīgiem un zaļiem, un smaržīgiem.

Un iešana dušā zem puķītes patiešām ļauj man novērtēt daudzas ūdens īpašības, kas parasti paliek nenovērtētas. Kā tas slīd no pleciem. Liekas, ka tas nes kādu ziņu uz potītēm, cik mērķtiecīgi tas tur dodas. Un temperatūra, ādas pielāgošanās. Protams, tas ietver arī laika sajūas zudumu un pārvēršanos par vēzi. Bet atpūta un relaksācija - neatsverama minūtēs.

TU MAN NEESI NEKĀDS TĒVS!! Vēl jau vairāk šajā* vecumā! Liecies mierā ar savu kratošo pirkstu un savu -nē!


Pirms dusmām - izcilākais kašķa iznākuma apraksts, ko man nācies uziet:
"We always have been together and now we were never at all together. Little by little we never met again." /G.S./





*manā

No rīta pēdējā Sāras ceļa kājas puķīte. Tagad pa skaidro un tīro kādu laiciņu.
Ļoti gaidu to mirkli, kad tīrums ķermenī. Apmēram 2 nedēļas.

Šodien pirmo reizi saņēmu pieprasījumu uzrakstīt atskaiti par konkrētu procedūru, ar kuru nodarbojos kopš decembra. Sajutos neikdienišķi.
Un vēl es saņēmu jautājumu, vai atgriežos Viļņā jūnijā. Sajutos apstulbiski. Šis jautājums galīgi neiet kopā ar manu plānu plānot tikai divus mēnešus uz priekšu.

Ivars savāca harēmu no Liepājas galā, sasēdināja savā citroniņā un beidzot atkūlās pie manis. Pa ceļam kaut kā viņi bija saķēruši meiteni no Somijas, kas dodas bezmērķa uz bezlaikierobežojuma ceļojumā (kas man laikam nespīd, pārāk patīk iesaistīties). Laba, laba nedēļas nogale. Zupas Ballītē V laikam nedaudz pārspīlēju ar ielūgumiem, bet telpas pildījās, bija silti un pietiekami daudz zupas (pirmo reizi pa ilgiem laikiem). Un draudziņi aizripoja atpakaļ uz LV, somieti atstājot, jo nākošais pieturas punkts uz dienvidiem (nocopēja biļetīti trešdien pa 3 eiriņām). Visu nedēļas nogali sanāca kopā zem zaļa lietussarga staigāt, dziedāt un likt 3000 kauliņu puzli. Un aizķerās man. Klusa, skaista, dzied un strinkšķina, sašuj kopā sva džempera rokas un ļoti skaisti tripo, neraustoties no realitātes attālināšanās. Smaida. Un tagad es atcerējos, kā es iesāku savu jauno gadu>>> atjēdzos nepazīstamā mājā, pilnā ar gejiņiem un lezbietēm, apšaubot savu orientāciju, skatoties uz vācieti, divu bērnu mammu.

Šodien darbā piebeidzu to, kādēļ mani te nolīga.
Spāņi grib sākt biznesu Latvijā, līdz ar to man vajadzēja noskaidrot, kādas ir visas birokrātiskās procedūras, aizpildīt papīrus par 5 spāņu un 5 lietuviešu speciālistiem, dabūt oficiālus tulkojumus, pārdesmit reižu prasī Spānijas birojam, lai atsūta man PAREIZOS dokumentus, savākt visus parakstus, labot kļūdas un vākt parakstus no jauna. Beidzot viss ir izdarīts, savākts, satulkots, sabāzts aploksnēs un kurjeru gaidošs. Protams, man vēl ir jāseko līdzi būvuzraudzības konkursu iespējām Latvijā, jātulko CV nākotnei. Kad LV apskatīs manis nosūtītos dokumentus, sāksies speciālistu eksaminācija. Un te nu es apjūku. Ar šo pašu procedūru Lietuvā: te ir viens inženieris, kurš zina spāņu valodu. Uz eksāmeniem drīkst ņemt līdzi tulku. Tā nu šis cilvēks ar inženiera zināšanām gāja līdzi kā tulks un nolika visus eksāmenus spāņu vietā.
Un mans šefs kaut kā ieminējās, ka es būšu tas cilvēks Latvijā. Un uz manu argumentēto "EJ TU ZINI KUR, man nav ne laika, ne vēlēšanās, ne darba pienākumos rakstīts, ne vismazākā ideja par to, kā to darīt: likt eksāmenus par inženierzinātņu un Latvijas likumdošanas jautājumiem būvuzraudzības un projektēšanas sfērās" viņš atbildēja ar - tad jau redzēs.
Nu - tad jau redzēs.


Šodien piektā zupas ballīte. Tikko zvanīja arī Ivars. Šis savācis sev 4 meiteņu harēmu un šodien BEIDZOT stūrē mani apciemot. Izskatās, ka būs apmēram 30 cilvēki. Vismaz FB 28 pieteikušies. Zinu, ka būs vēl 3, kas nav peiteikušies. Varbūt kāds atkritīs. Bet ir vēl arī fakts, ka jebkurš var līdzi ņemt nenoteikta skaita draugus. SOUNDS LIKE FUN. Un daudz netīro trauku. Hmm, mums nemaz nav pietiekami daudz trauku. Jebkurā gadījumā patīkams satraukums, lai arī iepriekšējās Zupas Ballītes bija tik kolosālas, ka nav iemeslu domāt, ka kaut kas var notiet greizi. Ja nu vienīgi fakts, ka vietas trūkuma dēļ daļai cilvēku būs jātusē vannas istabā.

Mamma domā, ka man ir slimība ar tendenci iesaistīties attiecībās ar ārzemniekiem. Nu es saku - visi ir cilvēki, visi grib ēst. Kāda atšķirība, kas pasē vai gēnos rakstīts. Bet vispār viņa pārspīlē.

Nekādu lekciju manā dzīvē vairs! Rakstu maģistru. Un uzlaboju savu galda futbola spēlēšanas tehniku un prasmes.


Un gribēju uzdrukāt pamatīgu rakstu par referenduma jautājumu, ko visiem iebāzt nāsī pirms rītdienas, bet kāds mani nobloķējis draugos.

ir vēstle no pirms 3 gadiem satikta nedaudz jaunāka puiša, kurš ir talantīgs mūziķis un komponists.
Pirms 3 gadiem sarakstītais dzejolis bērniem par ideālu lineālu kļus par kora dziesmu 5.-9. klašu korim!

Un aicinājums, sadarbojoties ar dzejojošu meiteni izveidot sižetisku dzejoļu čupiņu. Nez, man ne visai tās meitenes darbi patīk. Skaisti vārdi, reizēm pat skaistas vizuālas ainas, bet nekad mani viņas sajūta nav paķērusi.
Jebkurā gadījumā liels prieks!

Vakar tiku iesaistīta ņinzu attiecībās, rīt pats, pats grūtākais eksāmens, bet man viss po, JO ŠODIEN DARBĀ RAKSTU LIETUVISKI!!!
Smieklīgi jau patiesībā, spāņiem kaut kas nobremzējies, līdz ar to nevaru pabeigt to, ko iesāku. Un tad mani iesaista visādos administrācijas darbos. Tagad reģistrēju iesūtītās vēstules, vnk pārrakstīšanas darbs, bet LIETUVISKI! Patīkams satraukums. Zinu, ka pēc 213. vēstules man apniks, bet tagad priecājos. :D

Vecums laikam nenāk viens. Pirms divām dienām priecājos par puzli ar Viļņas skatu, 1000 gabaliņi. Un drīz iešu uz šokolādes degustāciju. :D

Šodien pirmā alga par tām dienām, ko decembrī strādāju. Nu tik smieklīgi. Aga ieteica paprasīt - ko lai es ar to naudu tagad daru. :D Bet man daudz nevajag, tāpat mēslos iztērētu. Vai grāmatās, kuras nav tagad laika lasīt.

ATGRIEŽOS PIE LIETUVIEŠU VALODAS! Prieks, kur rodies?

Bezjēdzīgi mēģinu iezubrīt kaut ko rītdienas eksāmenam, kamēr mani kaimiņi kaut ko baigi satraukti runājas apkārt. Uztveru - uz Tauro kalna, pirms pāris stundām, no Kauņas, policija. Uz manu piekto - HEY, WHAT ARE YOU TALKING ABOUT es dabūju atbildi. Apmēram 10min attālumā no mūsu mājas ir tas Tauro kalns, uz kura ap pusnakti uzspridzinājās 19 gadīgs jaunietis no Kauņas. Cenšos izlobīt kaut ko no lietuviešu rakstiem, kas tiek nepārtraukti papildināti. Nekādu pazīmju par slepkavību, viņš tās sprāgstvielas bija aplicis sev apkārt. Pirms tam manīts, kādai meitenei un viņas draugam/draudzenei pirms tam kāds draudējis ar spridzināšanu, izsaukta policiju, bet viņi nevarēja jaunieti atrast. Pēc 15min sprādziens. Protams, visa informācija neoficiāla. Bet vecākiem paziņoja, līdz ko atpazina jaunieti. Traģēdija.

Tālāk nekas nozīmīgs, bet kaut kas, kas man tomēr liek aizdomāties par zīmēm. Šodien atgriezos no Beļģijas, nebija spēka iet pirkt kaut ko ēdamu. Izdomāju, ka ap pusnakti iziešu izvēdināt galvu un nopirkšu kaut kādu džankfūdu. Protams, būtu gājusi uz Tauro kalnu, kur ir gardākais kebabs visā Viļņā. Ļoti tuvu ir arī Play klubs, kur parasti kādu pazīstamo var satikt, tādēļ parasti arī ieeju (it īpaši tagad pēc 3 nedēļu prombūtnes). Un jaunietis uzspridzinājās pa vidu starp abām vietām. Ap vienpadsmitiem Andrius paziņoja, ka viņš gatavo ēst arī man, ja es vēlos. Protams, ka vēlos, līdz ar to nekur neizgāju. Labi ka tā, negribētu to dzirdēt, redzēt vai just.

Lietuva ieņem pirmo vietu pašnāvību statistikās. Gadu no gada.

Atpakaļ Viļņā. Mājās? Jūtos tā.
Rīt pirmais eksāmens. Un jūtos galīgās auzās. Tikai ne Džeinu Ostinu lūdzu, lūdzu!

Apelsīn, es tev dāvanu atvedu no FRA. ;) Janvārī jātiekas, došu ziņu, kad būšu LV.

HHrrr, ku Ziemssvētki un Jaungads tomēr bija labi!
Ziemassvētki ar beļģi, kura jaunības gadi manu interesi tagad ir iekurinājuši ne pa jokam, Beļģijā dzīvojoša austrāļu latviete, kuru īsti joprojām nemāku atkost, viņu meita ar savu rumāņu draugu, viņu otra meita ar savu vjetnamiešu izcelsmes lesbieti (kolosālākie ziemas smiekli un acis, pie kurām tā arī nespēju pierast), vēl viena fanātiski reliģiska beļģiete un pilnīgs kosmoss uz ēdamgalda! + divi fantastiski suņi.
Un Jaungads Francijas dienvidos ar pietiekami daudz vīna, lai uz rīta pusi atjēgtos svešā mājā, kas pilna ar gejiņiem un lesbietēm, lai spēlētu spēli franču valodā (veiksmīgi aizmirstot, ka es to nemaz nemāku) un lai sāktu apšaubīt savu seksuālo orientāciju.

Jā, Džeina Ostina, eju atpakaļ.

No izsmalcinātās Beļģijas bohēmiskajos Francijas dienvidos. Stundas brauciens no Montpellier. Tik skaisti, tik skaisti, griež. Šodien riktīgi griež. Vakar bija vīna vakars ar Noru un Christophe (man laikam labāk patīk viņa oriģinālrakstības vārds), smējāmies, peldējām viņu 5 mēnešu medusmēnesī Dienvidamerikā. Ziepju traukts, bet tādas emocijas bildēs! Inku impērijas paliekas, džungļi, putni, ūdens, tāds ūdens! Dzērām vīnu, ne pārāk daudz, bet sareibu un riktīga laime. Smējāmies, spēlējām spēli. No rīta mani pamodina ar spēcīgām ģitārskaņām. "Wake Up" saucās dziesma. Atvēru acis un sapratu, ka smaidu, lai arī kopš pusastoņiem kaut ko grozījos pa savu matraci, centos tikt galā ar sapni, kurā man bija bail no mana jaunā priekšnieka, strādāju bārā par palīgu un jutu, ka tas ir pirmais solis uz to darbu, ko patiešām vēlos darīt. Strādāt aiz bāra. Sapnis tikai sapnī?

Tikko atgriezāmies no tirdziņa. Interesanta komunikācija ar vīraku tirgotāju. 140% - viņš bija sapīpējies. Tāds skatiens! Francūži - skaita monētas, pērkot tomātus, bet vīna veikalā bez šaubām atstāj desmitiem un desmitiem eiro. Nogaršoju bumbieru sidru, trīs grādi, viena mutīte. Bet tā uzsita pa galvu, ka viss vakardienas vīns atdzīvojās. Tagad esmu ķirsī, trīc rokas, dzeru kafiju un cenšos atgūties, pirms ierodas viesi.

Vispār paradīze dzīvoju. Māja kalnos, apkārt meži un eņģeļu brīvdienu fotogrāfija, kad skatos lejā uz ieleju. Christophe vienmēr kaut kā mācējis atrast dievīgus midzeņus sev un savai mīlai. Man milzīgs prieks, ka tieši šeit sagaidu Jauno gadu.

Aizdomājos - pagājušais Jaunais gads pie manis atnāca Romā. Kā iesāc, tā paiet. Pavasaris un vasara stopošanas ceļojumos, sākot ar rudeni Lietuva, tagad Beļģija, Francija. Arī nākošais būs uz riteņiem? Eh, bet es ķirsī, skaidrā par šo padomāšu vēlreiz. Kafija.

Tagad nedaudz jāpamācās. Palasīšu komiksu par Rolandu Bartu.

Kopš visi DIEVI mani pametuši, palicis tikai NU, kopš neviens vairs negrib ar mani kopīgus bērnus, izdomāju, ka es gribu suni. Olafs arī ir uz riteņiem, bet Vilciņš pacieš. Mazu suni gribu. Par šito arī padomāšu, kad būšu skaidrā.

Laimīgu Jauno gadu!

Pff, sodien nokapu no medicinam. Besis, piecas dienas stuket sevi kimiju. Sausums ieksas un nepartraukts nogurums, tada ka miegainiba. Skaisti Ziemssvekti, bet nedaudz miglaini. Pec apm.6 gadu partraukuma uzreiz uz antibiotikam. Nu lab, ta viena tabletite Melnkalne, bet pec piecminutes tapat izvemu, ta ka neskaitas. Viegls dums gan palidzeja. :D Bet nu tagad, divi dienas pirms brauciena infekcija mute, grieztas smaganas un izrauts galigi nelabs gudribas zobs. Negribeju risket ar Belgijas zobarstu cenam un pusizpuvusu muti, vajadzeja uzkapt uz antibiotikam. Izskatas, ka bus ok, sovakar pirma pudele Kriek!!! :) Beidzot patiesam emu Belgija! :)

Rit vai parit Lita ved mani uz Magritte muzeju (svetkos dabuju gramatu - Fuko par vina darbiem, aaaaaaa!!!). Un ceturtdien jau uz Parizi, liekas ka taja izstade pusnaudu izgrudisu Stainas gramatas.

Draudzin, biju pie tava koka. Riktigi pumpuri, sajucis prata, doma, ka pavasaris.

Zaks man paludza palidzet vinam ar pulksteniem sodien. Otra iespeja - macities. Tresa iespeja - palidzet cept Ziemassvektu cepumus. Tatad - ieeju vina darbnica, visapkart tiksts. Soreiz pulkstenu daudz vairak kops pedejas apciemosanas reizes. Bet janem vera, ka tuvojas BRAFA. Pasutijumi, potencialie klienti utt. Viens ipass skaistulis - ar zvaniem, kas katru stundu patiesam spele melodiju (aizmirsu, ka saucas - griezas tads cilindrs ar adatinam, kuras aizker taustinus, kas sit pa zvaniniem). Mans uzdevums bija padarit nesen apzeltitas detalas .. interesantakas. Zaka draugs, restaurators bija iedevis recepti. Un ar recepti es tiesam domaju recepti. :D Zirnis dzeltenas ellas krasas, piekta dala zirna bruns un puszirnis karmins un piecas zupas karotes terpentina. Apklat, pagaidit 30sec, izvartit ipasi cietas koka dalinas. Nianses, bet tads skaistums! Pilnigi cits zelts liekas, lidz ar to ari pilnigi cits stasts. Izdomaju, ka varetu tik kolosali manities, pateicoties ar sadam niansem. Bet kads jau to izdomajis pirms manis, protams. Tas saucas - viltosana. Jebkura gadijuma - tas nav Zaka intereses.
 
Nu ta dienas laika nopelniju sev vilciena bileti Parize - Monpellier, ari skaisti. :)
http://www.brafa.be/DesktopDefault.aspx?tabid=72&lg=en Atvainojos, ka nevaru tiessaisti iedotm bet uz sita PC Ciba gluko.

Esmu Belgija, laimes pilna seja. Sovakar nak viesi. Kokteilvakars (beidzot jaiztukso bars no pustuksajam pudelem). Riktigs krajums man blakuks stav. A es uz Antiobiotikam. :/

Kā vienmēr nekas man nav laikā. Pakoju somu, vilciens pēc pāris stundām. Kāds Eiropā laiks? Njā.. izskatās, ka minimālisma brauciens galīgi nesanāks.