Bezjēdzīgi mēģinu iezubrīt kaut ko rītdienas eksāmenam, kamēr mani kaimiņi kaut ko baigi satraukti runājas apkārt. Uztveru - uz Tauro kalna, pirms pāris stundām, no Kauņas, policija. Uz manu piekto - HEY, WHAT ARE YOU TALKING ABOUT es dabūju atbildi. Apmēram 10min attālumā no mūsu mājas ir tas Tauro kalns, uz kura ap pusnakti uzspridzinājās 19 gadīgs jaunietis no Kauņas. Cenšos izlobīt kaut ko no lietuviešu rakstiem, kas tiek nepārtraukti papildināti. Nekādu pazīmju par slepkavību, viņš tās sprāgstvielas bija aplicis sev apkārt. Pirms tam manīts, kādai meitenei un viņas draugam/draudzenei pirms tam kāds draudējis ar spridzināšanu, izsaukta policiju, bet viņi nevarēja jaunieti atrast. Pēc 15min sprādziens. Protams, visa informācija neoficiāla. Bet vecākiem paziņoja, līdz ko atpazina jaunieti. Traģēdija.

Tālāk nekas nozīmīgs, bet kaut kas, kas man tomēr liek aizdomāties par zīmēm. Šodien atgriezos no Beļģijas, nebija spēka iet pirkt kaut ko ēdamu. Izdomāju, ka ap pusnakti iziešu izvēdināt galvu un nopirkšu kaut kādu džankfūdu. Protams, būtu gājusi uz Tauro kalnu, kur ir gardākais kebabs visā Viļņā. Ļoti tuvu ir arī Play klubs, kur parasti kādu pazīstamo var satikt, tādēļ parasti arī ieeju (it īpaši tagad pēc 3 nedēļu prombūtnes). Un jaunietis uzspridzinājās pa vidu starp abām vietām. Ap vienpadsmitiem Andrius paziņoja, ka viņš gatavo ēst arī man, ja es vēlos. Protams, ka vēlos, līdz ar to nekur neizgāju. Labi ka tā, negribētu to dzirdēt, redzēt vai just.

Lietuva ieņem pirmo vietu pašnāvību statistikās. Gadu no gada.