Šodien runājos ar priekšnieku un pateicu, ka man te nav, ko darīt. Ja viņi gribēja mani uz pilnu slodzi, tad lai nodrošina pienācīgu uzdevumu klāstu. Nepatīk nevajadzīgi justies. DOD DARBU! Tā kā manas lietuviešu valodas zināšanas nav pietiekamas (un tas arī netika prasīts), īpaši daudz viņi man dot nevar. Tad nu es pateicu, ka uz darbu vairs nenākšu... gluži jau nu nē. Pateicu, ka man te nav jēgas 8h sēdēt, tādēļ es no rītiem turpmāk izgulēšos. Bez manis viņi nevar (pieņemt jaunu cilvēku manā vietā būtu bezjēdzīgi, jo viss būtu no nulles jāmācās), naudu man arī nevajag vairāk kā idzīvošanai (īre un visi komunālie līdz manai prolbraukšanai jau nomaksāti), tā kā dodu priekšoku veselīga ilguma miegam un māsterdarbam.