Vai šis ir tas mirklis, par ko visi runā, kad pamani mazuļus sev apkārt un saprecējušos bijušos klasesbiedrus?
Vai šis ir tas vecums, kad sāc spļaut klišejas?
Man prieks par laimīgiem pāriem man apkārt. Kazimiraiši un Apelsīns kopā ar Kasparu, pašas māsa ar ciema stalto puisi un sīcīti (starp citu, vasarā būšu aukle, cerams ar māsterdiplomu kabatā, dzīvošu Jelgavā, jessszzz). Kursa biedre ar 4gadīgu meitu, kas vēl sagādās viņiem galvassāpes. Bet, zini, VIŅU galvassāpes, viņu problēmas un viņu risinājumi. Viņu prieks.
Nesen dzirdēju par vienu brīvprātīgo no dienvidiem, kas LV sapazinusies ar Erasmus studentiņu un tikusi pie sēklas. Intercultural exchange. Haah, un viņi pat neesot kopā, afēras. Es gan nezinu, neesmu draugs nevienam no viņiem, negribu samuldēt, bet doma tad aizķeras- kā tā var būt, ka divi cilvēki, katrs no sava Eiropas gala rada mazuli. Un es.. hahaahahaaaa es.
Es, lūk, satiku cilvēku, kura dēļ patiešām gribēju apstāties. Joprojām gribu. Bet nokavēju, tik pretīgi nokavēju. Nošāvu garām. "Tas nav priekš manis tagad. Piedod. Tev vajag citu. Nekādas saistības negribu, nevajag tagad." Man liekas, ka pirmo reizi mūžā patiešām sasniedzu, ko gribu. A ko tagad. Citiem ieteiktu cīnīties. Bet kāda cīņa, ja otrs cilvēks tev skaidri un gaiši pasaka, ka neesi īstais. Smagi, smagi krūtīs, acīs.
ZINU, ka būs labi. Zinu, ka pēc gadiem, mēnešiem varbūt jau teikšu - viss ir tā, kā tam jābūt. Droši vien kaut kad iešu nodzert skumjas un satikšu mūža mīlu tajā pašā vakarā. Bet nu fakinā negribu, atvaino manu franču valodu. Negribu! Gribu tieši viņu, gribu bērnus, kas sačakarētu visus manus Balkānu plānus, visus plānus. Gluži kā tai brīvprātīgajai. Nu veiksmes viņai, lai atsaucīga ģimene un valsts apdrošināšanas sistēma!
Piepuņķoju cibu, atgriežos pie sava māsterdarba. Brīžiem liekas, ka nemūžam nepaspēšu. Labi vien ir, ka nākošnedēļ jānodod. Spiediens likt punktus un līmēt kopā.