labiem cilvēkiem uznāk dziļas bedres.
Nu re - es taču teicu, ka kādreiz kaut ko arī te rakstīšu (jo cik gan var lasīt?).

Vispār man tagad būtu jādomā diplomdarbam kādas nebūt skices, bet Domas nava. Vispār pieteikumu taisot, man likās, ka ideja ir dikti forša (zin' lietussargu noma) vispār tas vairāk bija tik tā, lai IR, jo iespējams iedotu kādu citu - pēc skolotāju domām labāku tēmu. Bet NĒ! Vienīgajai ļāva risināt tālāk pašai savu ideju. Nu ta' še tev, Anniņ, vasarsvētki.
Kā man mazajā mākslas skolā sk. Jānis teica: "Cilvēkiem ir visādas metodes, lai iesāktu strādāt. Tev vajag tikai sadusmoties - tad tev viss sanāks." Tāpēc, Dusma..?

Vēl man nesen bija vārda diena. Svinēju. Vells, kā sasvinēju - tik tālu tie dubultojošie tēli viens no otra nekad nebija bijuši. Runā arī, ka esot smēķējusi, bet tam nu gan es neticu - neatceros neko tādu, tāpēc mīļā miera labad, uzskatīšu to par nebijušu. Mājā nākot, esot slājusi cauri visām peļķēm (pff, to es daru arī normālā agregātstāvoklī būdama). Vēl mēs tajā vakarā spēlējām kārtis. Es zaudēju.

Pateicu mammai, ka rītā (resp. šodien) diplomdarbiem pirmā starpskate. Tad viņa tā saskumās un jautāja: "Un tad tu atkal negulēsi, ja..?" - "Bet es taču nekad tā īpaši neesmu gulējusi." (par gulēšanu naktī mēs runājam).
Tā jau ir - tālmājā aizbraucot, kad "šie" aiziet gulēt, es sāku krāmēties pa istabu (tagad jau Pašai Savu Istabu), pēc iespējas klusāk gan, bet Aigars šā vai tā kādas trīs reizes jau paspējis pavērt durvis, sakot, ka jābeidz trokšņot, ka visi jau guļot. No rīta jautājot mammai, vai viņa ko maz dzirdēja, viņa atbildēja: "Netak, es gulēju." Un pats Aigars izrādās pa to laiku skatījies tv.

Pēdējā laikā savi ļaudis kļuvuši trakoti garlaicīgi.

Un vēl man gribas kaut kur aizbraukt. Nu - prom.
Tu zincik forši būtu atbildēt uz jautājumu: "Kur ta' nu biji?" ar "Ai, tā pat - līdz Manhetenai un atpakaļ." "Un kā tur..?" "A neko - daudz māju."

...tā, kas vēl..? Nekas. Pārējo paturēšu pie sevis. Pagaidām.