tāpēc es nekļuvu par psihologu.
kādreiz es visai nopietni apsvēru ideju kļūt par tādu kā vispasaules raudu mūri, kad visi, kam kas sāp vai nesanāk, vai vienkārši pasaule iet uz galu, nāktu pēc palīdzības.
nu un tagad, kad kāds ieklīst vienās raudās un asaros, es, jā, es cenšos palīdzēt, kas manos spēkos, jebšu cenšos būt labs klausītājs.

es varu mēģināt celt, bet es neesmu pārliecināta, vai tas vienmēr izdodas.
sasmīdināt cilvēku, tas ir tā mirklīgi.
vajag dabūt tā, lai viņš smaida arī pēc tās sarunas, vai kā nu tur.
lai celtu cilvēkus, vajag ne tikai gribēšanu, bet arī zināmu skilu, par kura esamību sevī es neesmu pārliecināta.
bet klausīties un uzklausīt, to es varu.
un man vēl joprojām var zvanīt kauču trijos naktī, un es darīšu, ko spēšu.