par lietām, kuras agri vai vēlu izbeidzas
viss.
rīt viņi braukšot pakaļ Lamanšam.
jā, tam dumjajam zvēram, ar nevainīgajām acīm.
kāpēc?
jo: 1) es ar viņu netieku galā, es neesmu tik advancēts jātnieks, lai piedabūtu to zirgu labprātīgi lēkt pār šķēršļiem, vai nu ko tur vajag. 2) no nākamā septembrā es sākšu mācīties kaut kādā tālā skolā, kur nevarēs katru nedēļu braukāt uz tālmāju. jau tagad īsti nevarēja.
liekas, ka Latvijā viņš nepaliks. brauks uz kādām tālzemēm mācīt maziem bētniem jāt. lai nu kā, es ceru, ka viņam tur būs labi un nu jā - viņš tiks daudz dzīvoties pa āru, citādi viņš viņiem boksu saārdīs. viņš man(?) tāds dabas bēns.
rīt no rīta jāizjāj kāds aplis. zin, pēdējais un tā....
jēziņ, tā kā nezin kas būtu. viņš jau tikai pārvācas. a es palieku te.