man liekas, ka šitā klabe būs jāpārsauc pa "čīkstu kasti", jo tas ir vienīgais, ko es te daru (ja neskaita acs iemešanu citu rakstos, brīdi pa brīdim).
nē, nu, nav jau tā, ka es "[ne]taking chances of life" vienkārši... ne te.
nu ja - pabeigšu šito čīkstu un tā arī darīšu.

#1) [sākotnēji te bija klasiska čīkstēšana ievadam, bet tad sapratu, ka atkārtojos]

#2) tagad par draudzēšanos. pirms kāda laika, kad skaļi domāju par nākotnes iespējām, tad visas vairāk vai mazāk sanāca tādas publiskas darbības sfēras. un tad man teica, ka es taču nerunājot ar cilvēkiem. nu varbūt tā arī izskatās. bet.. es jau tikai nerunāju ar cilvēkiem, ar kuriem man nav par ko runāt. nu un, ja tas otrais gribēs, viņš taču tā pat pateiks to, kas viņam sakāms. tas no sērijas "labāk vienreiz pietrūkt, nekā daudzreiz palikt pāri".
tā pat ar draugiem. pat ar tuvākajiem. vienmēr kaut ko stāstot vai runājot pazib doma, par to pāri palikšanu.

#3) es iešu autoskolā. sargieties, brīvie Valmieras iedzīvotāji!

nav ne mazākās jausmas, kam šitāds Cibuks bija sākotnēji paredzēts. un iespējams man šitas viss būtu jāraksta savā rozajā kladītē aiz atslēgas, bet man patīk iespēja, ka, ja nu ir vēlme, tad par šo var izteikties arī citi.