Tiklīdz es jūtu, ka cilvēks no manis attālinās (kaut arī tās būtu tikai manas iedomas), es pagriežos un eju prom ar domu "nu, nevajag arī". Nebēgu, bet eju prom. Bēgt ir citādāk.
Pieradinātais zvēriņš, zvēriņš pieradinātājs.
Mazliet bēglis, mazliet augstprātīgs.
Sevi sargājošs.
Tā pat ar tiem, kurus cenšos pieradināt. Vai ļaujos pieradināties pati.
Kā ir tad, kad liekas, ka labāk vairs nevar būt, ka ar konkrētajiem cilvēkiem jūties patiesi laimīgs it īpaši gadījumā, ja cilvēki tik tikko ir iepazīti.
Vai nav tā, ka meties pa 180 un noslēdzies, aizkabinies un ielien skapī, pa atslēgas caurumu vērojot, kas būs tālāk? (Jo tak nevar būt, ka tā laime iespējama uz ilgu laiku.)
Tā ir ar visiem, vai es esmu vienīgā?

Tā, lūk, - viss, kas prātā ir malies un malies, pēkšņi nāk uz āru dzīva teksta veidā.

Tas, kas mani pēdējā laikā nodarbina, ir, kā cilvēki iepazīstas, cik ātri ļaujas pieradināties? Kas notiek pēc tam, kad, teiksim, kādā pasākumā groži ir atlaisti ellē ratā plivināties? Kas notiek nākamajā dienā, nedēļā?
O, šeit sanāktu normāls socioloģisks pētījums.