operācija "Tulpes"
nu, lūk! vakar, kad tā ap 3.00 biju pabeigusi Lukasa referātu, domāju apvienot patīkamo ar lietderīgo un tās šorīta puķes sagādāt jau tad (zin, lai nav no rīta 6.00 jāceļas un tā).
labs cilvēks būdams (un mazliet bailīgs arīdzan), paņēmu mazsunīti Džū līdzi.
nu, tā bija lielākā kļūda - 1) viņa jau pa durvīm metās ārā riedama, 2) viņai tā ārā būšana dikti ātri apnika - viņa apsēdās pie tālmājas durvīm un rēja, lai tak laižot iekšā. varēju jau skriet un ielaist, bet gumijnieki, kas ir vismaz divus izmērus par lielu, ellīgi skan, it īpaši tad, ja jāskrien gar vecāku (no kuriem slēpies) logiem.
tā nu es pieplacis līdz ar tulpēm (kas kā reiz aug tieši zem vecāku logiem), gaidīju, kas būs tālāk. dzirdu balsis, tātad Kāds nāk. jā, durvis veras. un tad - ou nou! - ĀG-NĒS! (bļāviens!!) nu labi vismaz, ka tā nebija mamma, citādi būtu vispār čau!, skrēju, čukstus saukdama: "kūšš!" visa šitā jezga mammai, kas arī līdz ar to bija pamodusies, tika izskaidrota ar lakstīgalu klausīšanos.
o, un ja jūs zinātu, kā es centos lukturgaismiņu noslēpt..

piezīmes:
1) slepenās operācijās ejot, Džū atstāt mājās;
2) pēc 3.00 ārā ir silti;
3) nākamreiz vajadzētu nomaskēt pēdas rūpīgāk, t.i. vismaz aiztaisīt istabas durvis, lai neizskatās, ka esmu nolaupīta.