briesmīgi ir, kad pēc skolas balles (kad, saprotams, acis nav aizvērtas ne uz mirkli) tev liek sēdēt un klausīties kaut ko par cilvēku un ģimeni (nu vismaz tēmu es uztvēru), un, kad tā jau mazajā auditorijā, kur ieradušies minimāls skaits cilvēku, tev, pasniedzējai acīs skatoties, savējās krīt ciet, un kā ir ciet, tā momentā sāk rādīties kaut kas sapņiem, ne sapņiem, līdzīgs.
ūžas kakoj!
un tad nevar saprast, kur tu ellē atrodies.

zinkas šitādos gadījumos palīdz? aktīva iesaistīšanās diskusijā, vienalga par ko tā būtu, un vienalga, ko tu bilstu no savas puses.
un sanāk tāda kā atgriezeniskā saite, kad par aizmigšanu iepriekš brīdinātais pasniedzējs jautā: "Un ko saka jūsu misitiskais stāvoklis starp debesīm un zemi..?"