Odu Kaupre

Arī viens no tiem, ko vajag dabūt.

Par Mariju, kura pēc apprecēšanās ar Džonu, sāka nenormāli daudz ēst un īsā laika periodā palika resna kā cūka. Džonam tas nepatika, un viņam sāka rādīties sapņi, kurā viņš iejutās miesnieka lomā. Un vēlāk... Paši saprotiet, kas vēlāk! Tā dzimst slepkavas maniaki!!!

Šis pavisam noteikti ir jādabon (jeb absolūts mustgets ar augstākā līmeņa importanci :D)! Sen nav bijis tāds bērnišķīgs prieks par to, ka drīz tiksi pie kārotās mantas. Tajā dienā, kad šis pienāks, droši vien izmetīšu izrādīšanās loku caur dažu labu mājokļiem.

Sen nebiju zīmējis ar ogli - MEGA! Te šodienas 365x365 "Robots laukos" + fīčas:

365x365 Liela bilde

Šodien stundas divas veltīju pastaigai pa mežu. Pimā advente kā nekā, jāļauj garīgumam nedaudz sevī iesūkties. Tā es vazājos pa ceļiem un neceļiem, līdz manā priekšā iznira tumšs tēls. Ar pieaugošu nepatiku devos tam taisni virsū, jo tas bija man pa ceļam. Ar nepatiku tādēļ, ka man nepatīk, ja vientulīgas pastaigas laikā pēkšņi uznirst kāds. Tas no manis sabijās, un nogriezās pirmajā šķērstakā, tad apstājās. Nācu regulārā gaitā tuvāk, un skaidrāki tapa tā apjomi. Tas bija viņa ar melnu cepuri, baltām bizēm, melnām matu gumijām. Meitene pārdomāja, uznāca uz galvenās takas, pa kuru soļoju arī es un ballīte varēja sākties...

Pēdējais laiks iegādāties UPS. Šāda atskārsme manī radās pēc stundu ilga darba pazaudēšanas šodien, 2006-12-03 16:31:22 GMT+2, dēļ elektrības traucējumiem (izsita korķi). Uz mirkli aptvēru arī to, cik gan bez elektrības būtu skumji...

Pētot Corel Painter:


Paralēli iepazinos ar tādu mūzikas novirzienu kā Grindcore. Ir labs.

Un šodienas 365x365 "Skauts":

Liela bilde

Jā - un http://dirtydeal.lv jaunumiem tagad ir arī komentēšanas iespēja + RSS. Drīzumā būs arī audio sadaļai pie katras relīzes + vēl šur tur. Veikalā, laikam. :)

Manis veidotais albūma vāciņš:


Muzārs šeit: http://dirtydeal.lv/audio/releases/dd_002/
Man nenormāli patik 01 - Whales.

Tā ir interesanta sajūta, kad pie tevis pienāk meitene un saka: "Sveiks! Es tevi atceros! Tu mani pirms četriem gadiem zīmēji. Un zini ko? - Tu esi vienīgais, kurš mani jebkad ir zīmējis."
Nu neko - uzzīmēju vēl pāris reizes + jauki patērzēju. Te viens no tiem, vakardienas 365x365 "Rū":

Liela bilde

Vēl vakar, braucot mājup ar autobusu #12 (vakar ar to sanāca vizināties reizes trīs - diezgan neparasti, jo tas kursē samērā reti, turklāt man tas nebija jāgaida, tas gaidīja mani ierodoties pieturā), galva ieleca gatavs scenārijs. Drīzāk gan režģis, kurš tagad jāpiepilda ar daudz aizraujošiem sīkumiem. To pierakstot, galvā ieleca arī tēma, kas varētu kalpot par pamatu šim un kādai čupiņai turpmāko stāstu.

Turpinot par zīmējumiem... Pēdējās dienās esmu ļoti dāsns. Dāvinu zīmējumus pa labi un pa kreisi. Ja man kāds uz ielas piebikstītu un palūgtu uzzīmē mani, šķiet, es neatteiktu.

Šķiet, ka mitekli nebiju mēzis kādus mēnešus divus... Tad nu šodien to beidzot izdarīju, un nonācu pie secinājuma, ka man vajag garāžu! Tas nozīmē, ka vajag lielus, regulārus ienākumus, lai to varētu netālu no mājām īrēt par Ls 100 mēnesī. Garāža / darbnīca. Forši būtu. Ja tikai tur varētu ievilkt internetu un tur kaut kur netālu būtu sarga būdele. Tad man pietiktu vietas visam. Drīz neatvairāmi nāks virsū gleznotkāre, bet tādiem formātiem, kādi man padomā, miteklī vietas nav. Turklāt tos nebūtu kur novietot. Visi stūri aizsisti! Nepieciešami arī pāris plaukti dokumentiem, skicēm, kompjūteriem... Aj. Pagaidām ir normāli.

Šodienas 365x365 "Aizbiedēšana":

Liela bilde

Kādu pusotru mēnesi neesmu arī skrējis regulāro ikrīta krosu dēļ muguras sāpēm. Bet neskriešana nepalīdz. Šodien vēl uzņēmu šādu tādu informāciju šajā sakarā, un secināju, ka neskrienu es velti. Turklāt uztaisīju ačgārno presīti reizes trīsdesmit, labāk palika. Tas nozīmē, ka drīz atkal tikšu tuvāk pats saviem ideāliem. Viva la kross. :)

Vēl vakar un aizvakar biju uz nenormāli noderīgu semināru. Vajadzēja aizvilkt uz turieni vēl kādus piecus cilvēkus, bet kas neizdarīts, neizdarīts. "Būt nozīmē tikt pamanītam. Kā es kā mākslinieks varu sevi daudz veiksmīgāk pārdot". Tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Saistībā ar ARTLAB Latvijā. Cerams, ka atradīsies pietiekami daudz entuziastu, kas būs gatavi pielikt savu pirkstu šī projekta attīstībai. Viva la ARTLAB.


Zīmējumi iz pēdējo 4 - 5 dienu piedzīvojumiem:

Dīvaini, dīvaini man sapņi... Latvieši, franči, krievi, citplanētieši. Kaut kāda filma, kura tapusi sadarbojoties franču un krievu kinospeciālistiem. Tā gan vairāk izskatījās pēc ne pārāk meistarīga video-ārta, bet ar perfektu aktieru darbu. Pēc tam sekoja mana filma ar algoritmiskām vizualizācijām, ar kurām kādu laiku atpakaļ eksperimentēju, bet jaudīgāk. Sapnis mani atkal nelaida vaļā. Es pat to necentos tvarstīt aiz astes, tas mani vienkārši vilka, vilka arvien dziļāk. Vēl tam krievu videoārtam bija tāda atmosfēriska sajūta - purvs, pļava + nesen tur pabijušā NLO gaisotne + pārgudrais krievs, kurš stāsta par to, kā dzīvē gadās, un ka no tā visa diezko lielas jēgas nav, nospļaujas...

Šorīt cēlos agri, lai pagūtu uz vilcienu Asari - Rīga 07:06. 5. minūtē pēc modinātāja nervozās pīkstēšanas es vēl arvien centos aiz astes noķert sapni, jo tas bija tieši tik foršs, lai būtu tvarstīšanas vērts, kā tas pēdējā laikā gadās ļoti bieži. Bet tad iedarbojās personīgo ideālu mehānisms, kas lika piecelties un raitā solī soļot uz stacijas pusi. Kase bija ciet, nenopirku biļeti. Gaidot īsto vilcienu, pretējā virzienā aizbrauca divi - dīzeļnieks ar dažiem pasažieriem tā vagonos un strādnieku vilciens ar lokomotīvi, celtni, un guļamvagonu. Es tos sagaidīju otrādāk, stāvot ar muguru pret tiem. Līdz ar to acu skatienam pavērās mana vilcienu gaismās kustošā ēna. Īstais vilciens. Lielākā daļa pasažieru lasa kaut kādus laikrakstus, žurnāleļus, priecē acis ar kaut kādām krāsainām reklāmas lapiņām. Arī kasiere lidinot savu vēso skatienu pāri manam ļaunīgajam siluetam ar maku rokā, nesaskatīja manī biļetes pircēja potences. Es nolēmu neiespringt, braukt pa zaķi. Ieliku maku kabatā, izvilku zīmējamos un sāku zīmēt apkārt esošos. Man patīk tie, kuri uz mirkli paskatās, pamana, pasmaida, un turpina gremdēties savās domās vai lasīt tālāk. Krīt uz nerviem tie, kuri redzot to, ka viss vēl ir procesā, mēģina ieraudzīt, kas tad tur jau ir sanācis. Cik nekulturāli... :) Bet te, kur bijusi, kur ne, uzradās kontrole. Uz mirkli sabijos, bet tad sapratu, ka tas nepalīdzēs, uzberu uz saujas naudu, sniedzu to kontrolierim teikdams:
"Kase bija ciet". Uz to saņēmu atbildi:
"Kur?". Atbildēju:
"Asaros.".
"Atvainojiet", man tika atbildēts, un izrakstīts talons.
Turpināju braukt un zīmēt. Pēdējais zīmējums sanāca tik foršs, ka nolēmu to uzdāvināt. Upuris pat nebija pamanījis, ka tiek nozīmēts.

Šodien uzdāvināju divus ļoti labus zīmējumus. Man bija ļoti grūti no tiem šķirties, tādēļ ceru, ka tas tiek novērtēts. Un tad vēl šampanietis, līdz ar to radusies pārāk liela emocionalitāte, aizdomas, vēlmes, utt. Tas tā nebūtu, ja apkārt būtu cilvēki. Visas iespējas! Uz Asariem! Uz garāžu! Bet rīt arī ir diena, un tās laikā daudz kas jāpaveic. Tā jau ir iekavētas lietas, kurām nebūt jābūt iekavētām. Tad, kad emocijas ir daudz, dažādas un tīras, tad tās ir samērā grūti izslēgt... Rīt būs foršāks zīmējums, jo rīt būs labāka diena. Bez emocijām.

Man vajadzēja šovakar uzzīmēt cilvēku, pie kura ciemojos. Bet es to neizdarīju, jo ļāvu un vēl arvien ļauju vaļu savam neko darīt negribošajam sentimentam. Gribas garāžu un kačku - tā ka nav iespējams komunicēt ar blakus esošajiem, lai vienīgais jēdzīgais, ko varētu darīt būtu apkārt esošo nozīmēšana.

Vajag tikai palasīt vēsturi, ziņas saistībā ar Krieviju pret Gruziju, Krieviju, Vāciju un gāzi, un gribas pēc iespējas ātrāk sapelnīt pāris stabus un bēgt prom.

Šodienas 365x365 "Domaterializācija":

Liela bilde

Pavadīju ļoti jauku vakaru jauku cilvēku sabiedrībā, Lačus picā, Mellužos. Mēs lietojām alkoholu, Miķelis vēl arvien stāstīja par savu lielo bēdu, ik pa brītiņam izgājām svaigā gaisā ievilkt kādu dūmu. Pirmspēdējā no šīm reizēm mums ar 5 sekunžu nokavēšanos pievienojās Staņislavs. "Labvakar, cienītais", es viņam laipni teicu, jo biju ļoti labā noskaņojumā, un cilvēks izskatījās pēc tada, ar kuru varētu būt interesanti parunāt. Es vīlos brīdī, kad viņš man atbildēja ar: "Ko... Tu... Te, tu taču esi puišelis. Neīsto cilvēku atraduši". Tad viņš uzkrītoši ielika zobos cigareti un gaidīja, kad kāds viņam aizmēķēs. Šo brīdi viņš nesagaidīja, tādēļ izvilka savas šķiltavas un sniedza tās mums, lai viņa cigareti aizsmēķētu mēs. Tas nenotika, bet tad šis cilvēks izdarīja vēl neglītāku lietu, ar šķiltavām nobrauca Miķelim pa pazodi. Mēs, saprazdami, ka ar šo onku saulainas sarunas neraisīsies, pagājām nostāk, un turpinājām runāt savā nodabā. Stenijs pienāca klāt vēl vienu reizi, teikdams: "Es... esmu... vēsturnieks! A kas jūs tadi?!". Ignorējām, iegājām iekšā, un ballīte varēja turpināties... Tas nav taisnīgi ka ar tādu nicinājumu skatītās uz jaunāku cilvēku pusi. Galu galā, es neizvēlējos piedzimt 15 gadus velāk kā viņš. Vai varbūt tomēr...

Lūk arī zīmējumi:


Vienu uzdāvināju onkam vārdā Ivars vilcienā, kurš izskatījās tieši tik nīgrs, lai viņu būtu interesanti zīmēt. Viņš sāka runāt, un izrādījās, ka tik nīgrs nemaz nav. Divi zīmējumi palika Lačus picā, iespējams, ka sanāks labs darījums ar šo iestādi. Vispār tur vakar tika runāts par veseliem diviem man tīkamiem darījumiem. Un vēl viens zīmējums palika namā, kurā nakšņojām.

Iepriekšējo dienu 365x365:


Un šodien vecāka gada gājuma cilvēku sejās ļoti labi redzams kaut kas tāds, ko sauc par... Patriotismu?

Šovakar nogāju garām, tur bija tik daudz neredzētu seju, ka knapi atturējos no sava prātīguma attiecībā pret možu rītdienu.
Noskatījos Klimtu. Ja ar stīvo aktierspēli bija domāts izgājušā laikmeta vēsmas un snobiskā inteliģence, tad man tīri labi gāja pie sirds. Death is all around us... Arī tas mani aizkustināja.

Coz I am the boss
of MS DOS

Šonakt sapņoju, ka ja sapnī ēd, tad pēc pamošanās no rīta brokastis nemaz nav jāēd.

Šodienas 365x365 "Fear Vadja":

Liela bilde

"Fear Vadja" bez apstrādes + šis un tas ar PAL elementiem:


Un iepriekšējo dienu 365x365:

Šorīt gribu kļūt par mežsargu.

Vakardienas 365x365:

Liela bilde

Vakar vakarā ilgi klaiņoju pa centrālstaciju domādams par to vai braukt uz Jūrmalu ciemos vai nē. Apsolījis esmu, bet ir nogurums + mazliet stress par kārtējo reizi neprātā sagrābtajiem darbiem, kas jāizdara. Būtu bijis prātīgi izgulēties un tā tālāk, bet es tomēr aizmočīju līdz Asariem, sapirkos alkoholu un pat cigaretes, jo tur, kurp devos veselīgāk, tomēr, ir uzsmēķēt. Vilcienā uzzīmēju foršu 365x365 ar zīmuli, vēlāk, garāžā, vēl dažus zīmējumus ar maniem pēdējās divās nedēļās iecienītajiem flomjiem. Bildes:


Un šodien man ir paģiras. Tās nekad nesanāk ieplānot. Par tām vēl šo to salasījos. Dehidrācijas rezultātā saraujas smadzenes, un galvassāpes rodas no tā, ka pelēkā masa vieglītiņām līp nost no galvaskausa. Jauki.

Šodien redzēju nenormāli stilīgu arābu. Žēl, ka ļāvos paģiru uzdzītajam nogurumam un viņu uzreiz nepiezīmēju. Tad vēl gandrīz sakāvos ar vēl vienu tikpat paģirainu kā es - apmēram 35gadīgu čuvaku. Es sēdēju tramvajā, neskatoties uz to, ka viņš blakus smirdēja, likās ka vienā brīdī viņš aizmirsis par to, ka es neesmu dīvāns. Tad nu, lai neiekultos pārāk lielās nepatikšanās, izlēmu palaist viņu apsēsties - tas tomēr ir labāk nekā būt viņam par sēžamo. Viņš, protams, negribēja izskatīties vārgs manās un apkārt esošo acīs un teica, ka nevajagot, ka nemaz neesot prasījis...