Odu Kaupre - Rīts

Šorīt cēlos agri, lai pagūtu uz vilcienu Asari - Rīga 07:06. 5. minūtē pēc modinātāja nervozās pīkstēšanas es vēl arvien centos aiz astes noķert sapni, jo tas bija tieši tik foršs, lai būtu tvarstīšanas vērts, kā tas pēdējā laikā gadās ļoti bieži. Bet tad iedarbojās personīgo ideālu mehānisms, kas lika piecelties un raitā solī soļot uz stacijas pusi. Kase bija ciet, nenopirku biļeti. Gaidot īsto vilcienu, pretējā virzienā aizbrauca divi - dīzeļnieks ar dažiem pasažieriem tā vagonos un strādnieku vilciens ar lokomotīvi, celtni, un guļamvagonu. Es tos sagaidīju otrādāk, stāvot ar muguru pret tiem. Līdz ar to acu skatienam pavērās mana vilcienu gaismās kustošā ēna. Īstais vilciens. Lielākā daļa pasažieru lasa kaut kādus laikrakstus, žurnāleļus, priecē acis ar kaut kādām krāsainām reklāmas lapiņām. Arī kasiere lidinot savu vēso skatienu pāri manam ļaunīgajam siluetam ar maku rokā, nesaskatīja manī biļetes pircēja potences. Es nolēmu neiespringt, braukt pa zaķi. Ieliku maku kabatā, izvilku zīmējamos un sāku zīmēt apkārt esošos. Man patīk tie, kuri uz mirkli paskatās, pamana, pasmaida, un turpina gremdēties savās domās vai lasīt tālāk. Krīt uz nerviem tie, kuri redzot to, ka viss vēl ir procesā, mēģina ieraudzīt, kas tad tur jau ir sanācis. Cik nekulturāli... :) Bet te, kur bijusi, kur ne, uzradās kontrole. Uz mirkli sabijos, bet tad sapratu, ka tas nepalīdzēs, uzberu uz saujas naudu, sniedzu to kontrolierim teikdams:
"Kase bija ciet". Uz to saņēmu atbildi:
"Kur?". Atbildēju:
"Asaros.".
"Atvainojiet", man tika atbildēts, un izrakstīts talons.
Turpināju braukt un zīmēt. Pēdējais zīmējums sanāca tik foršs, ka nolēmu to uzdāvināt. Upuris pat nebija pamanījis, ka tiek nozīmēts.