Modes lieta.
Kādu laiku gaisā dauzās jaunas anti-alko tendences, tad nu arī man laikam ir jāraksta. Ilgāku laiku reflektējot par dzeršanu un nedzeršanu (nē, laikam jau tomēr par dzeršanu;) esmu nonācis pie secinājuma, ka nepieciešams moratorijs. Respektīvi, esmu sev atļāvis dzert, bet aizliedzis piedzerties.
Kā tas notiek?
- Jābremzē, kad ir sajūta, ka ir jau labi un labāk vairs nebūs. Brīnos pats par sevi, ka es to varu izdarīt, tiešām esmu pārsteigts un priecīgs pats par sevi. Apmēram 300g robeža tā ir.
Kāpēc?
- Šķiet, ka ir jau izdzerts tik, cik bija jāizdzer un no umata nav prieka jau labu laiku, bet nu vajadzēja arī nobriest šim solim, nav jēgas pieņemt šādus lēmumus, ja neesi tam morāli gatavs.
Kāpēc neatmest pavisam?
- Nu ļoti, ļoti patīk tomēr tā šņabja garša. Patīk vieglais reibums. Turklāt no 200g - 300g nav paģiru un tiek izslēgts lielais bubulis - lāpīšanās, kas manā gadījumā vienmēr ir novedusi pie galvenā ļaunuma - trīsdienniekiem.
Kādi panākumi?
- Viss ok. Atkārtošos, ka pats brīnos par sevi, ka man tas tā viegli padodas. Sāk rasties aizdomas, vai tik tur nav kāds zemūdens akmens.
Ko lai vēl uzraksta tādu?
- Nez.