atņemu, tātad, sveicienu katram otrajam ar pus pretimnācējam un skaļi bļaudams skrienu no mugurpuses, līdzko viņš atņēmis to man paiet garām, tikai dažreiz neizpratnē pagriežot galvu, lai redzētu manu visnotaļ matērisko stāvu. bet ko viņš ierauga? viņš ierauga ka es viņam skrienu pakaļ un bļauju. tie, kas nepagriežās nepiedzīvo visas tās šausmas un pareizi dara, jo uzmanība ir vislabāk paglabājama uzrakstu studēšanai un piena pakām, dažādu kaloriju daudzumu izvēlai un tā tālāk.
tomēr šeit ir piebilstams kas vairāk. tas apstāklis, kas liek cilvēkiem griezties riņķī un dedzīgu skatienu raudzīties man pakaļ izglābs cilvēci. naju tur tāpēc ka es būtu kāds izredzētu cilvēks un tur svēts vai kā. man pat nav savas sektas Sibīrijā ar četri tūkstoši piecsimt biedriem, nekā tāda. vienkārši tā sāpe kas nāk no cilvēka un kura liek tam izlokot sprandas muskuļus paskatīties sev pār plecu nodara neiedomājamu pakalpojumu šim grozeklim. šis pakalpojums, par kura esības nozīmību nevēlos spekulēt, ir vienīgais kas spēs glābt mūsdienu cilvēku no tās ikdienas rutīnas ejot pa visjaukāko trotuāru šajā zemeslodes pusē. cik gan daudz prieka iegūstams vienkārši sēžot parkā uz soliņa un skatoties uz kundzi gados kura izvedusi savu mazbērnu pastaigāties siltā vasaras pēcpusdiena un atsēdusies uz soliņa uzsmēķēt un ar vienu aci pieskata mazo razbainieku, lai tas nedara kādas muļķības, piemēram neņem rokās suņa kakiņu.