no Gulbenes puses šito padzirdēju. tur iraid zirgi trejām galvām. paijā kuru gribi, sper kā samaitāts. dod viņam zāļu novārījumus, iekaisi zapti, izroc pat velēnu dārzā zem ābeles, ko tas līdz. sēž kā sēdējis vecais tēvs, kūpina papirosu un kremt par postā aizlaistu zemi.
es saku, vecotēv, iedzersim par otro februāri, viņš atmet ar roku un novīpsnā, ja jau līdz jaungadam kārklus nesašķīlu, tad tagad tikai tāda mutes dzesēšana vien ir. tā viņš nepasaka, bet var jau iztēloties, vecamtēvam grūti, nav ne spraišļu pavasara darbiem, ne skroderim ko piemest par svārku atlokiem. es palīdzētu, no sirds saku, tak rīgā pašam saime jāuztur, divas drostaļas gosniņas ik rītu pie valdības ēkas dežūrē, kā kas tā zvana, stāsta. tām jāmaksā dālderi, šite tur, tā tā nauda aiziet, bet ko es, ko es, man jau nauda arī nekrīt, ja akurāt apakšā gados, nu tad labi, noveicās. tunelis līdz lb naudas glabātuvei vēl ne tuvu nav savos ziedu laikos, labi nepļurkstēšu, jādzer tēja savādāk sagums mani kalsnie pleci zem soda ko dievs tas kungs katram sīvam latvietim ir gatavs atvēlēt par viņa prātuļošanām. kārtīgam latvietim ir jāsēž klusu un nav ko lielu kungu no sevis mētāt, kazi izmētās visu savu pēdīgu dvēselīti ārā un tad jau raugi arī pavasars klāt un ko ta ies ar vectēvu kopā kremt, ka nav aršana, ta i nav ko ar pliku pakaļu pa laukumu skraidīt. es redz skatos šodien uz to vāku ielikuši bildi ka tam nabadziņam rokā uzradies tas rīks, jā, es tā šķībi uz to paskatījos, bet ko var padarīt tāda doma mani apmeklēja, nabaga jurģis