Ganga stāvēja zālē pie ārdurvīm, pirkstos turēdama vilka purniņu. Durvju virināšana nodzēsa un iededza kailo spuldzi virs stenderes. Ganga ievilka dūmu un cīnīdamās ar gailošām oglēm, mēģināja izsekot dūmiem, kuri spēcīgā vējā ņēma neparedzamus leņķus. Nakts satumsa un cilvēks iznāca ārā. Viņam mugurā bija rozā plašķis, viņš bija deju skolotājs.
-jūsu autortiesības, viņš pie sevis noteica.
Ganga izvilka no kabatas avīzi no veca papīra un sāka čaukstināt, ņurcot to rokās.
-jūsu autortiesības.
Ganga apsēdās uz skeleta, aukstais klons pieskārās cauri, uz mēles gala sakāpa dzelzs garša, viņai sacēlās mati un taisnu muguru atkritusi pret ārdurvīm viņa nekustīgi aizslīdēja uz nākamo fāzi. Tas bija jājamzirdziņš. Koši izrotāts, apkrāsots ķinķēziņiem, tas nekustējās tā pat kā Ganga.
Pie mums cirkā ir labi, mums tikai jāstāv nekustīgiem.
-es negribu nekustīgiem, iebilda Ganga. Ganga atbildēja.
-Šāda runāšanas maniere radīs sekas, tavs tēvs ir dzērveņu valdnieks, tev būs būt.
-man nav daļas gar tiem kas runā priekšā.