ražīgi kumosi pār debesīm sarokojas, krokainiem pirkstiem vīnā peld kuģis, pār jumtu notek sveces liesma un paliek stīva, skatoties pēcpusdienas attēlu, pār debesi krīt jumti, tārpiņi pār jumtu veļ sniega kāpurus kam karotes no zelta diegiem, pār debesi uzzied dubļu smilgas kam karotes no zelta diega un debesīs parādas melni sniega diegi kam padusēs sapinies vilnis un pelni sakratīti putojošā dvašā klejo pa bēniņiem, kur vate glabājas, pār padebešiem līgo sniega sieva un pirkstos kustas mazlietots miegs, kam padusēs samtaini liega kartotēkas sieviņa, ieva uzzied sarkaniem puniem, pārliecas pār darvas mucu, mēdī kurmju dievu.
es par skaistu dienu, par deju ar apgleznotu sienu, šaurām acīm piekrītu vēl dažiem kabeļiem mutē, laiks tek, laiks ir krājums, te paliek vaļējš putukrējums, pār pilsētu līst mierīgs dūnu saldējums, putukrējuma kartotēkā iestrēdzis putnubiedēklis, ar sasalušiem pirkstiem glaudu parku, pār kori pārlaižas debesu balsis, apkaklē kustas čiepstoši kovārņi, ko ko, virsdrēbes sasalušas, maizes kastē atrasts bērns, tūliņ līs lietus, paspēt atplest muti, rijīgas karotes noglauda zobus, zem kapiem mīt krītainos paltrakos stādīti smiekli, tur nāk sanitārs, atdodiet kokli.