nē, nu vienalga -
tā brīvība, kurā otrs cilvēks un viņa būšana, un viņa ķermenis tev ir draugs, tomēr ir skaļa,
un labāk turēt muti ciet.
jo mēs esam tik 'garīgi', ka šķīstumu redzam tikai kokainas nepieskaršanās aktā.
un neesmu satikusi vēl nevienu, kas to dzīvotu tā, kā es to saprotu. lai gan mēs visi sakam, jā, jā.
un tomēr. pēc tam uztaisām maukošanos un sirdsapziņas (savas vai citu) zāģēšanu, sapinamies kaut ko domās un prātuļojumos - sākam celt pilis un plānus (kā savaņģot vai kā atšūt, vai kā paturēt visu nenoteiktībā), viļamies un anarhistiski lepojamies.
O, jā, man arī sagriežas viss iekšās, kad redzu, ka cita pieskaras manam draugam,
bet uzticība nāk no iekšām, nevis no apsolījuma; no plūduma, nevis no aizsprosta.
Mani arī kaitina pašas selektīvā attieksme pret citiem, ja es/viņi ir/nav brīvi, un ne jau nespēja dzīvot šādi vai citādi, bet tā prāta samazga.
Dari, kā darīdams, nebūs labi