Dārzā pilsētas trokšņi iesprūduši krūmos, mēs kāpjam kokos, putni spurdz galotnēs. Augstuma bailes pagaisušas, ar katru nākamo reizi viņas acīmredzami bēg no mums. O, es pat vairs nedomāju tās domas "jopcik, kur gan es esmu iekūlusies". Pēc motorzāģa, pacēlāja un kāpšanas pieredzes es tagad dzīvi saņemu, kāda nu viņa katrā reizē grib būt. Un zosis lido pāri. Pats Jānis pa zariem ložņā tā, kā cits pa mežu, es apēdu to skatu ar acīm un tagad lēni zīžļāju. Virves nedara brīnumus un pārbaudītas ir uzticamas. Jāns saka, lai orientējos uz kāpšanu, ja ložņāšana man ir neatļaujama. Eh, gribas tikt līdz enkura punktam nākamreiz.