Kamēr es no savas sapnī apdzīvotās pirmatnības ieslīdu drēbēs un apavos ar nosaukumiem, cenām un reklāmgarām īpašību frāzēm, kamēr noeju lejā līdz pirmajam stāvam un aizlavos garām ārprātā pētošiem skatieniem, trolejbusiem, pieturām, stacijām, veikaliem... tikmēr es esmu neglābjami iepinusies vārdos un loģikā. Tāpēc dažreiz - kā šodien - es nemaz nekāpju lejā. Es logos pavēru mazu šķirbiņu ārienes skaņām un ietinos segā. Pavasaris nāk, un nemiers. Trauksme man ir vecs indiānis, tagad es viņu zinu. Trauksme lēkā starp prātu, kas pārgribējies jēgas, un dvēseli, "kaut ko tādu, ko nevar ne redzēt, ne ģērbt mugurā, nedz arī ēst, taču to viņi paturēja un ratos nekāpa. Viņi gāja kājām".