mums augs gari lini,
vakar bijām pūķu mājā un uzzinājām, ka šiem patīkot trekns. speķa skapī tātad!
vēl es šodien lasīju par dolomītiem, devona laikmetā esot sākusi radība gaužām nākt no ūdens laukā. Pūķi! Šobrīd no "klintīm" sūcas laukā ūdens, saules ielokā nokususi zeme, un maziņš hlorofils tur sut. (pērnais)
braucām vizināties, iekūlāmies mežā ar "nezaudēt ātrumu, citādi iestigsim" sniega-ledus putras ceļu, tikām no meža kalniņiem ārā, bet uz lauka bija vēl trakāk. Lauzām zarus, salauzām domkratu (labi, pats salūza, jo par lielu slodze tādam mazam pipukam), saglabājām labu omu. Izkārpījāmies, nācās braukt atpakaļ pa to pašu "āāā, lūdzulūdzulūdzukautmēsneapstātos" meža ceļu. Smaržojam pēc ziemas meža.
Vispār ir smaržas un mūzikas no pavisam senām un mazāk senām atmiņām, tādas zaļas stikla pērlītes auduma maisiņā, pavirpini, un pasaulīte uztop, pat tādi mirkļi, kas nav saglabāti spilgto notikumu atvilknē. Cilvēki ir smaržojuši un vietas, un laiki. No "rabbit hole" iesitās nāsīs Pērnavas iela 5os no rīta vasarā, mostīgs parks un vēl svaigais gaiss un rīta skrējiens pēcāk pa kļavu ziediem uz melna, pielijuša asfalta. Vassssara.