no māju mantām mazu aploku, baltus buramvārdus pāri, tur dzīvos mana pagānu sieviete, pie viņas atgriezties ik nedēļu smelties ūdens. visas otas aizdevu viņam līdzi, nevar gribēt mandalu uzzīmēt.
sejā viņam zīmes lasās tā, kā mākoņu ēnas vasarā pār laukiem skrien. vējš pūš te no vienas, te citas puses, stiebri strīķējas viens gar otru. mājas ir par mazu, un klajumi par aukstu, bet nevar bez tiem.
viss ir.