Viss(gandrīz), ko es 20 gadu vecumā domāju par 40 gadu vecumu, ir izrādījies ne pārāk tuvu patiesībai esam (bet nav arī īpaši slikti). Tas vedina uz to, ka arī iedoma, ka es 60 gados drīkstēšu būt dīvaina bez attaisnojuma, varētu ne pārāk precīza būt (būtu gan žēl).
Tev vecumdienas šobrīd varētu būt kkas tāds diezgan mītisks, kkas, par ko domāt un iztēloties, bet kas nav īsti reāls. Kad tas sāk kļūt reāli (pēc daudziem daudziem gadiem, heh), tad arī saproti, ka tiešām reāli :)
Bet varjaubūt, ka tev viss citādāk.

(Reply to this) (Thread)

Un kā tad ir esot 40? :)

Es domāju, ka noteikti vecumdienas man šobrīd ir kaut kas mītisks un lielākā daļa manu priekšstatu par to ir ilūziju pilni, jo nu jāņem jau vērā, ka konteksts mainās, pieredze, domāšana.. pasaule? Bet šķiet, ka brīžiem man ir sanācis aizdomājoties ļoti iejusties tajā kā tas varētu būt, un ne tā, ka romantizējot to visu, bet tiešām tā, izjūtot to bezpalīdzību un.. vientulību (kas gan nav teikts), un tās pārējās lietas, ko minēju iepriekš.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, man personīgi ir tā, ka nevar saprast, ko īsti esmu no sevis saveidojusi. Un vai turpināt tādā pašā garā vai mēģināt pārtaisīt:)

(Reply to this) (Parent)