Protams. Imo pārlaicīga un deivišķa māksla, piemēram Baha vai Bēthovena mūzika vai Kubrika, Tarkovska filmrade, vai Mikelandželo gleznas vairāk atspoguļo cilvēka ģēniju kā tādu, nevis kaut kādas laikmeta aprises. Tās runā par mūžīgo. Bet pat māksla, kas ir kontekstuāla var izturēt 'test of time', ja tās forma ir ģeniāla. Man personīgi alkšana pēc jaunā vairāk saistās ar "ko vēl cilvēks izdomās". Pamatā runājot par mūziku. Esmu negants melomāns un gandrīz visu laiku tiek klausīts kaut as jauns. Tiesa daudz, kas jauns personīgi man tiek atklāts uzrokot kārtējo obskūro izrakteni no vecākiem laikiem. Īpaši ar rokmūziku tā bijis.