Bet ar Viņu es jūtos laimīga, par spīti n-tajiem strīdiem, kas ir bijuši, bezmērķīgi atsevišķi pavadītām nedēļam, ilgām un asarām, viņa dēļ, man nav žēl. Es pat nezinu, kad esam bijuši laimīgāki - mēs (es pat nezinu teikt 'mēs' vai 'es'). vienalga - dejojot pie filthy/gorgeous bītiem pārspīlētas dejas, braukdami uz traktora pūkainās samta žaketītēs sarkanās vasaras dienās, ābeļziedu lietū no rīta Nākotnē vai lēni braucot uz Glūdas pamatskolu vasaras dienā vai arī skrienot un atstādami līklīnijas sniegā pa Daugavus ledu pie Kokneses pilsdrupām.
Vai vienkārši - guļot uz zemes un aizmiegot.
Visas greizsirdības lēkmes jau sen ir pagājušas un es tikai dažreiz skatoties pa logu domāju, kā Viņam būs, kad es aizbraukšu. kad Lidostā es no Viņa pēdējā atvadīšos un teikšu kautkādu banālu tekstu - nu tad tiksimies pēc 11 mēnešiem vai arī man birs asaras, un es nezināšu - īstas vai neīstas. Kā Viņam būs - es nezinu, jo tagad jau ir vēl kur atgriezties.