mani shodien pamodinaaja (vispaar) kaads diivainis, kursh iegaajis istabaa sklaji nodeklameeja (dzejaa!) to, ka buutu laiks iegaadaaties labaako draudzeni (itkaa vinju vareetu veikalaa nopirkt!), kad bija zinjojums, kursh paartulkots no latviehsu valodas vaacu valodaa no taas pashas diivainaas personas, ar vaardniicas paliidziibu, ko vinsh esot sanjeemis ziemassveetkos no amazones, un mazliet paarfraazeets, lai izklausiitos dzejiski cieniigi.
kad es pamodos, un vinsh bija savu zinjojumu atkaartojis tieshi divas arpus reizes, es prasiiju - kaa tad taa (prasiiju - kaa tad taa, domaadama, kaapeec ar taadu zinju esmu pamodinaata), kur sanjeemu ljoti izsmalcinaati smalku atbildi, ka, sakaraa ar to (es vairs nemakau citaadi izteikties, kaa latviski, stilistiski nepareizi), ka es neuzturu patiikamas un draudziigas (TUVAS) attieciibas ar sievieteem, kuras skaitaas aarpus manas gjimenes, un paarsvaraa viss tas aiziet pa viiriskjo liimeni, ka, iisteniibaa jau, sievietes nav tik ljoti sliktas draudziigaas attieciibaas un neviens skalpu neskaldiis nost (visa shii garaa pentera laikaa es esmu pamodusies, un apsveru, no kurienes gan kaut kas taads var praataa ienaakt), liidz diivainis norunaa savu runu, un es apjukusi saku - es taa nedomaaju, un, ka man vienkaarshi ar sievieteem un draudziibu nesapas, bet nekaada riiciibas pesimisma tur iekshaa nav, man tiek atkaartots dzejiski lirskais saakuma pants, riimes un verstis un pavisam iisti paskaidrots, ka normaalai meitenei, ir normaala labaakaa draudzene, un ka buutu laiks dibinaat normaalas attieciibas ar sievieteem, lai peec paaris gadiem man buutu labaakaa draudzene (taa saucamaas abpuseejaas shaada veida attieciibas).
un es, kaut kaa, visu laiku to biju laidusi un laidusi garaam