Gribu raudāt, bet nenāk ārā - laikam pārād daudz agrāk raudāju bez jēgas. Laikam man tiešām patīk pauzēt - dienas ārēji liekas kā sausas baltmaizes (dažreiz pa kādai noklīdušai rozīnei gadās), bet iekšā - viss vārās, viss kūst, iztvaiko, vārās ģibstu-ceļos-ieraugu-ģībstu
Pauzēju, vai ne - meklēt mani pēc pusotra gada?