es dažas lietas sev gribu atzīmēt
Es pēc ilgiem laikiem aizbraucu uz Viņa laukiem, kur mēs iztīrijām skapi - no bērnības atmiņām, lai tās noliktu kaut kur augstāk - bēniņos un brīvos plauktos ielaistu tagadnes lietas. Un es ar apbrīnu skatījos kā mēs skatījāmies vecās mīlestības vēstules, pamatskolas klades, donalda daka žurnālus, kā es rušināju un dedzināju kamīnā vecus nevajadzīgus žurnālus, mazgāju žilbinoši baltas logu rūtis, nosmērējāmies ar ogli, ēdot kamīnā ceptos kartupeļus, sakritām viens otram klēpī piekusuši un gribējām gulēt zem atsevišķām segām, lai varētu aizmigt, par spīti - aukstuma dēļ, nakts vidū es ierušinājos viņam pie sāniem, jo vienkārši - siltāk, jo vienkārši - mīļāk. Un vēl es lasīju dažas vēstules (tagadnes), kur viena lēdija izsaka savas domas, ka es Viņam tomēr arī esmu vajadzīgu ; piemetināja- ka Viņš to varot neatzīt. Bet tad es  sāku domāt - thats the point - mēs laikam neatzīstam to, ko slēpjam kā atklātu patiesību tikai sevī - es nekad neesmu Viņam atzinusi, ka spēju dzīvot bez Viņa, ka es Sievieti tomēr mīlu, un ka vienmēr Viņa būs pirmā.. - Es pat acīs skatīdamās esmu melojusi (tas nav ļauni), bet ko nu es esmu iedomājusies - Viņu jau vairāk par 8 mēnešiem neesmu redzējusi, saņēmusies - un nedomāju par Viņu, bet šeku reku, kad aiziet atkal runa, Viņa, kā no gaisa nokritusi atsūta man īssziņu, ka Viņai manis pietrūkstot, god dammit, ko tādā gadījumā, lai saku es?!
Un aiznākošajā naktī atsūta vēl! Sasodīta būšana, un es atkal sāku justies kā pagājušajā pavasarī- aprijot katru VIņas rakstīto vārdu.
Nē, pietiks. Es negribu uzkrist uz māņu asmeņiem.

Džīzas