Vakar vakarā es skraidīju ar ielas apaviem pa Līvu laukuma slidotavu, kaut arī tas nav atļauts, kamēr Viņš ķērās man rokās un izmisīgi mēģināja noturēt līdzsvaru (izdzerts nebija maz). Pēc spītības un asarām trolejbusā, Viņš man paziņoja, ka es esmu tā, ar kuru kopā Viņš grib saistīt nākotni, dzīvi un visu, kas būs..

Sakarā ar to, ka es biju skaidrā prātā, tie vārdi lika rotējošam kamoliņam no pieres pārvietoties pa ķermeni.
Un vēl man mācīja runāt, es tiešām par daudz klusēju tad, kad vajadzētu ko bilst.
Un lika izģērbties lēnāk. Un no rīta atverot logu, dzirdot kā putni sarunājājas, ievilkt plaušās svaigu gaisu, ieritināties vēl dziļāk otrā cilvēkā un pagulēt - vēl tikai mazliet..