Man liekas, man vajadzētu sākt uztraukties, spiesties klāt ciešāk, bet es aizeju uz savām mājām, lai pabūtu viena, lai uzrakstītu vēstules vācu valodā, lai (varbūt) uzrakstītu pārdomu darbu par "bezgaumīgajiem Straumēniem" (kādas lasītājas komentārs Kultūras dienā), lai varbūt aizbrauktu vakarā uz Andrejsalu, varbūt padejotu, bet viena - bez Viņa. Visi iespējamie laikrāži griežas uz priekšu, es nokrāsoju dzeltenas durvis viņam, es no stieplēm taisu plaukstas, es skatos tālumā, Laiks izbirst kā mazas stikla pērlītes, kuras nevarēs ātrumā salasīt - pēdējā nedēļa aiziet.
Funny, braucu prom es, bet man būs jāatvadās no Viņa.
Man ir vienalga, ka es palaižu garām gada braucienu. un Venēciju. Un Šveices Alpus. Un visu kas tur būs,
bet goda vārds, tas mazliet skumdina, ka es tā
ka es tāda esmu palikusi