Dažādu kultūru un tulkotāju sastapšanās

« previous entry | next entry »
Sep. 15th, 2025 | 11:11 pm

<div></div><div><br></div>

Tas notika tā. Kādā pavasara dienā pie mums no Āgenskalna ar riteni bija atbraukusi vācu tulkotāja. Bija ļoti priecīga, ka vismaz kādā no tuvējām Rīgas bibliotēkām atrodama Sabīnes Zommerkampas grāmata "Saules meklējumos". Sarunas gaitā atklājās, ka viņa tulkojusi citu šīs autores grāmatu. Vienmēr ir jauki parunāties ar citiem tulkotājiem, pat ja pēdējā laikā neko daudz netulkoju.  Kad vasaras sākumā  A. atbrauca pie mums atkal, uzzināju stāsta turpinājumu, ka rakstniece viņai atsūtījusi pa pastu divas grāmatas - oriģinālvalodā un latviešu tulkojumu. Šis notikums pamudināja nelielo grāmatiņu izlasīt pašai, jo atnāca liels siltums un gaisma. Taču visu laiku atturēja aizspriedums - kāpēc rietumu cilvēkam jāraksta par Japānu? Tomēr rudens saulē notiek brīnumi, saņēmos un izlasīju. Grāmata tiešām bija par siltumu un gaismu pat aukstā ziemas dienā (lai gan ziema ir mans mīļākais gadalaiks). Un, jā, tā reizē bija gan rietumnieciska, gan arī japāniska, lai gan nebija sajūtas, ka to būtu rakstījis japāņu autors vai autore. 

Varbūt bija pienācis īstais laiks, jo it nemaz vairs nešķita banāla apspēlētā japāniskā ideja par spēju brīnīties un redzēt lietu būtību, mazās lietās atrast prieku un jēgu. Un pēc grāmatas izlasīšanas ikviens var uzrakstīt savu haiku vai brīnumu, jo kādā mirklī var atrast savu unikālo skatījumu uz pasauli. "Vajadzētu visu to, ko redzu, jūtu, saožu, saklausu un, protams, arī sagaršoju, izpētot ābolu gan no ārpuses, gan no iekšpuses, ierakstīt ābola apveidā un arī domas, kas man, aplūkojot ābolu, radušās. Tad es iegūšu pats savu neatkārtojamo ābolu. Un, ja arī citiem cilvēkiem būs tādi āboli, tie noteikti atšķirsies cits no cita tāpat kā atšķiras paši cilvēki."

Vai varbūt tāpēc, ka bija tāda sajūta, ka sāku līdzināties stikla cilvēkiem? Šķiet, autore lielāku vēttību redz kolektīvajā sabiedrībā, nevis t.s. rietumu individuālismā, kur dzenoties pēc sava mērķa, var aizmirst visu pārējo, arī lēnu un ilgstošu vērojumu. "Viņi domā tikai par sevi, pazīst tikai paši sevi, bet nepazīst neko citu un nevienu citu." "Bet, kā panākt, lai citos cilvēkos rastos siltums un gaisma? Vai tava griba ir gana liela, lai stātos pretī ziemai un salam?" 

Paralēli lasīšanas pārdzīvojumam uzzināju, ka jau pāris gadus interneta vidē eksistē kustība Hopecore, alternatīva dūmskrollingam. Tās nav gluži estetizētas bildes, bet izstaro tādu kā siltumu un aicina skatītāju uz brīdi apstāties, lai atvilktu elpu no nebeidzamās drūmo ziņu skrollēšanas un ieraudzītu jēgu pavisam šķietami mazās, ikdienišķās lietās. Tā nu atcerējos, ka senāk es bez lielas domāšanas un piepūles pirms gulētliešanas varēju uzskaitīt bezgalīgi daudz mazo brīnumu, kas piedzīvoti un redzēti dienas laikā. Kā šī spēja pazuda? Tagad ir tā, ka reizēm vajag ļoti piedomāt, lai atcerētos vismaz trīs. Bet nu tas arī ir daudz, ja katru dienu var atrast kaut ko foršu un skaistu, jo vairo spēku un neļauj iekrist bezcerībā.  Domāju, ka tas nav pretrunā ar vēlmi izzināt patiesību vai izturēt realitāti.

- Te plosījās karš - 
Blakus sagrautai mājai 
Zied ābelīte 

Siki
Tags: , ,

Link | Leave a comment | Add to Memories

Comments {2}

Džedaju bruņiniece

(no subject)

from: [info]kochka
date: Sep. 16th, 2025 - 01:20 am
Link

:) Paldies grāmatai un tulkotājiem.

Reply | Parent