Hypocritic critic

Ciemos bija atnācis A. Viens no retajiem klasesbiedriem, ar kuru joprojām uzturu kontaktus. Pierunāja skatīties filmu par Ediju, lai gan es gribēju vienkārši parunāties. Sākumā šķita, ka tur viss būs tik depresīvi, kā Radeka Jona grāmatā "Memento"...
Nē, ja tā var, visu cieņu. Bet nu, nevar tā teikt, ka neviens neticēja, ja jau uzņem filmu, tad taču ticēja, ja klasesbiedri nenovērsās, tad taču ticēja. Beigās šķita, ka daudz kas interesants palicis ārpus kadra, lai gan motivāciju var nojaust tāpat - pārstāj lietot vai mirsti. Un arī daugu atbalsts. Beigās A. teica, ka tā filma esot par viņu. Kļuva bēdīgi. Nemaz nezināju, ka arī viņam bijis (joprojām ir?) tik traki ar narkotikām.

Un es saku – treniņš,
un es saku – kā tikt tālāk,
un es saku – sacentīsimies par to,
kurš vairāk īsts,
un es saņemos, es vingroju, es cenšos,
bet aiz loga smagi, balti līst.

Inga Gaile