Es vēlīnas zīdainības laikā nonācu reanimācijā... un to pamestības, nodevības sajūtu nekas nespēj izdzēst. Atliek kaut kam kaut drusku noiet greizi un manī atkal iedegas sarkanā lampiņa " nevienam manis nevajag, nafig izdzīvot!" Kaut vecāki bija bijuši turpat aiz durvīm, bet tie bija padomju laika un kuram tad rūpēja emocionālā labklājība :-)
Pilnīgi piekrītu par Spoku, tā bija kā sava veida bērnkopības bībele. Zinu sievieti, kas baroja bērnu tik ļoti pēc pulksteņa, ka negāja pat minūtīti ātrāk dēlam klāt. Kaut arī varētu teikt laba māte un lieliska sieviete, tikai līdz pataloğiskumam "likumpaklausīga". Gribēja jau kā labāk.