A ([info]klusums) rakstīja,
@ 2019-09-04 13:16:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Īstenībā viss ir vienkārši. (Tikai sarežģīti risināms.) Neparādās man terapijā jauni simt un viens slāņi, drīzāk notiek atgriešanās pie tām pašām vecajām idejām, bet no jauna skatu punkta. Tas labi. Tā pa kripatai vien noēdīsim to visu.

Pirmais gribu atzīmēt, ka nekavēju. Un es kavēju nevis tāpēc, ka man nepatīk iet uz terapijām, bet tāpēc, ka kavēšana (un atlikšana) ir mani defaultie darbības mehānismi gribot, negribot. Un ja nepiespiežoties sanāk būt tiešām laikā, tas ir uzslavas vērts moments (manai zemapziņai un man, jo acīmredzot kaut kas iet uz labo pusi un esmu izdarījusi kaut ko pareizi, man šķiet šoreiz tas bija krav maga treniņš, būs laikam jāsāk uz turieni iet).

Runājām par prokrastināciju un to, ka ļoti baidos (grūti teikt to skaļi, bet mācos atzīt, ka baidos) iet nokārtot iepriekšējā augstskolā to, lai uzrādās akadēmiskajā izziņā tie divi nokārtotie kursi, kuri tur nav. Man bail, ka es nonākšu situācijā, kur būšu bezpalīdzīga, nezināšu kā rīkoties un situācija nebūs atrisināma. Un rakstot šeit es biju pamanījusi, tāpēc varēju terapeitam konkrēti nodefinēt, ka es izvairos no situācijām, kur varētu justies kā upuris.

Bet kā tad es jūtos, kad es esmu upuris? (Nekad nebiju par to domājusi!) Un kas man stāv pretīm, kāds cilvēks? Tas nav cilvēks, tas ir briesmonis ar astoņkājveidīgiem locekļiem, brūnā pretīgā krāsā. Un es jūtos pretīgi, tā ka uz vēmienu velk. Nevarēju nedomāt, ka viens no cilvēka tēliem, kas ir šajā briesmonī, ir Leons, bet noteikti ne vienīgai, varbūt gan svarīgākais. Ko iesākt ar šo tēlu? Instinktīvā rīcība būtu viņu sacirst gabalos, bet es saprotu, ka tas nav labākais risinājuma veids. Un es nezinu, ko darīt, tas darbs nākamajām reizēm. Šobrīd - nogaidīt, skatīties. (Jau pēc sesijas es novilku robežu un pateicu, lai nenāk klāt, tas ļoti deva atelpas sajūtu, bet pretīgumu nemazina.) Kaut kā jātiek galā ar savu neapzināto naidu pret šo tēlu.

Atgriezāmies pie tā, ka nav pamata drošības sajūtas. Kā lai es jūtos droši, ja dzīvē man kaut kur blakus ir šis briesmonis? Un vai es esmu viena pret šo briesmoni? Jā! Viena! Izsaucos pat - ko var no manis gribēt! Jo es biju viena, kad man patēvs darīja pāri, tad es biju emocionāli viena pamatskolā, jo oma bija vēsa, onkulis iemācīja apspiest emocijas, tēvs manā dzīvē neskaitās, pat kad atkal atsāku dzīvot kopā ar mammu, reālu emocionālu atbalstu uz savām problēmām es nesaņēmu (un jau tajā laikā es biju norobežojusies, ka vienu reizi apjautāties vai neiet pie skolas psihologa, neskaitās baigais atbalsts, un nē, pie tās kazas es neiešu), draugu man pamatskolā nebija, pēc vidusskolas arī bija nereti brīži, kad draugu man nebija, attiecības līdz 28 gadu vecumam man praktiski arī nebija. Protams, es savā prātā esmu viena pret to briesmoni! Es lielāko daļu savas dzīves esmu bijusi viena. Tagad tas ir mainījies pamazām ārējā dzīvē, bet iekšā tas tik ātri vēl nemainās.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?