nevajag pievērst uzmanību viendienīgām soc.tīklu reakcijām. Rīt būs kas cits, uz ko dročīt un par ko sašust. (Es vecākus, kuri internetu nelieto, tieši šādā modā informēju par notiekošo: "šodien visi cepas par..." Un tas ir tieši tik mazsvarīgi, cik izklausās.)
Vēl ļoti atbrīvojoši ir pamanīt cilvēkus nevis statusus. Viņķele gandrīz ik dienas uz divriteņa Tērbatas ielā, Viņķele ar aliņu Labietī, Viņķele tviterī un Viņķele onlaina disenē man ir viena un tā pati personiski simpātiskā gandrīz vienaudze neatkarīgi no posteņa un partijas piederības, kas mēdz mainīties tāpat kā citu simpātisku cilvēku posteņi un viņu korporatīvās piederības.
man neatkarīgi no posteņa šķiet vīzdegunīga un nesimpātiska, bet tam šajā gadījumā nav izšķirošā nozīme - es drīzāk cenšos saprast, kāpēc cilvēki, ar kuru gaumi un uzskatiem es identificējos, šo notikumu šēro ar sirsniņām un #badass heštāgiem, bet es jūtos tā, it kā skatītos "Vectēvs, kurš gudrāks par datoru". Bet tas viss, protams, ir mazsvarīgi, kā jau Tu saki. Gan rīt atradīšu citu cepienu :)
viņa ir kolosāls un par lietu degošs cilvēks, kas vienkārši vispār neprot neko tēlot, vai pieklusināt emocijas, pat ne laba tēla vai politisku stratēģiju nolūkos
Jā, ļoti iespējams, ka kolosāls cilvēks, bet diemžēl no malas iespaids rodas ne pārāk patīkams (es gan nevienā brīdi neapgalvoju, ka šis iespaidā ir absolūtā patiesība)
Vectēvs, kurš gudrāks par datoru
atbalstīja kā augstvērtīgu un kvalitatīvu un tapšanas vērtu kino, kuš.
*jā, es tagad redzu tikai to, kas mani interesē un rada ciešanas vienlaicīgi.
Atšķirībā no augstāk pieminētās Viņķeles degsmes...