Cabaret Voltaire seit 1916

aizsūtīju. tur arī aprakstīts īsumā, kāpēc iemācās -- kas pat savā ziņā nav svarīgi beigu beigās. kas ir svarīgi ir ka, jā, diemžēl viņi izmanto manipulāciju, lai uzvarētu -- tas ir teju vienīgais geins. ja, piemēram, ir 2 cilvēku attiecības, tad manipulators paliek kopā ar maipulējumo nevis tāpēc, ka svarīgs ir otrs cilvēks, bet tāpēc, ka pats var dominēt. nu, tā vismaz apraksta grāmata.

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

Liels paldies. Lasu un pat neesmu izbrīnīta, viss atbilst..

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

jēs, ņem par labu un ceru, ka palīdzēs. jāatzīst, ka man vislabāk patika sadaļa par to, kāpēc tad mēs ļaujamies, lai mūs tā apceļ (tur uz beigām bija). un visvairāk saskumdināja tas, ka lai arī kā mēs vilktu robežas un teiktu, nope, šitā darīt nevar un meklētu win-win situācijas, agresoram arī win-win situācija nebūs tā labākā, jo viņiem patīk win-loose (as in viņi vinnē un citi zaudē). un tad nu viņi atkal un atkal meklēs mūsu vājās vietas un kā mūs gremdēt. un tad paliek jautājums vai ir vērts audzēt biezu ādu vai labāk iet prom. bet tad atkal -- cik daudz tad bēgsi prom? nu tā ka jā, diezgan stulba situācija jebkurā gadījumā.

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

Jā, par to arī bija wtf. Vienmēr, kad lasu šos rakstus par emocionālo vardarbību, sociopātiem un tā, prātoju, bet nevar taču būt tik traki? Viss nevar būt tik melni, gan jau šiem cilvēkiem ir savi redeeming qualities and they are surely able to love. Bet no otras puses, es arī nevaru ielikt sevi tajās kurpēs, kā var cilvēks brīdī, kad viņa mīļotais cilvēks cieš, tā vietā lai viņu mierinātu, domāt veidus kā pagriezt realitāti un uzvarēt strīdā.. It seems like an alien way of thinking. If it really is like that, I can't be sure I know the person I have known for so long.

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

i so know what you mean... es drīzāk 3x atradīšu sliktumu sevī nevis noticēšu, ka otram cilvēkam ir tāda nepieciešamība pēc dominances. bet šķiet kas man ir licis aizdomāties ir ka, ja es zinātu, ka es kādam daru pāri un šis otrs cilvēks man to būtu pateicis -- nu vismaz man tas momentā izraisītu milzīgu vainas apziņu (yay, vājā vieta kuru izmantot, laikam?) un es censtos savu darbību vairs neatkārtot. ko es savukārt esmu novērojusi uz šiem agresīvajiem cilvēkiem -- kā jau grāmata apraksta -- ka viņi turpina darīt pāri pat tad, ja zina, ka tas nodarīs sāpes. tas man ir nesaprotami un nepieņemami. un jā, man arī ir grūti tīri konceptuāli un empātiski iedomāties, kā ir būt sociopātam vai narcisistam. man visu laiku gribās tieši tāpat piedēvēt redeeming qualities as in emocijas, bet tieši emociju viņiem taču nav. scary world.

(ieliet vēl)(Parent)

ā un vēl viena lieta, ko es esmu ievērojusi īstenībā ir ka agresīvi cilvēki tīri verbāli bieži pieprasa emociju kontroli -- neesi dusmīga! esi tāda/šitāda! ar cilvēkiem ar kuriem es jūtos balansā es varu izpaust kādas emocijas gribu un cilvēki pat iedrošina izpaust emocijas. agresīvie tās mēdz apspiest -- tas man tagad mēdz būt kā red flag.

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

Jā, atkal precīzi, manā gadījumā tiek atstumtas skumjas, jo tad es "sūdzos" un tas esot garlaicīgi, vispār traki.. Ja drīkst jautāt, vai tev bija kaut kāda epifānija par šo visu, kas palīdzēja aiziet? Jo tas ir tik nenormāli grūti, vienā brīdī tu piefiksē visus šos momentus, but then the addiction/codependence kicks in..

(ieliet vēl)(Parent)