man vēl ir tā, ka nevar īsti saprast, vai tas cilvēks ir uzsūtīts, lai tu caur viņu mācītos pieņemt arī tos, kas tev tā īsti nepatīk, vai arī tu reāli drīksti viņu ignorēt bez sirdsapziņas pārmetumiem.
nav tā, ka man viņi nepatīk, man vienkārši nav interesanti, bet piekrītu, ar nepatiku iespējams strādāt un kačāt visādus iekšējās tolerances apjomus. Ar garlaikotību nezinu, ko iesākt, tādēļ vienkārši jūtos vainīga.
man gan šīs problēmas ir diezgan svešas. pilnīgi skaidrs, ka daudziem cilvēkiem savā starpā nav nekā par ko runāt. var jau arī sēdēt un klusēt. nav jākomunicē ar cilvēkiem, ar ko tu nevēlies komunicēt. par ko tur justies vainīgam? ir taču arī reālas problēmas ;)