(neatcerējos uzreiz to nosaukumu, citādi droši vien uzreiz saprastu tavu sašutumu)
nav jau sašutums, es tikai vīpsnāju - pati jau diez ko labāk nerunāju. Tikai gribētos, lai Dzejnieki tā nepiņķerējas savos vārdos
Aha, es esmu diezgan pārliecināta, ka Dzejniekiem arī gribētos.
/manā pieredzē spēja rakstīt un runāt ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, līdz pat stadijai, kurā man kaut ko palūdz noformulēt, es brīdi stāvu, muti virinādama, un beigās paziņoju "davai es aiziešu līdz kompim un uzrakstīšu, pateikt nemāku"
//tas pat ne par A., vienkārši privāto paniku uzsita
ļoti piekrītu, pie tam, bēdīgā kārtā pie sevis esmu novērojusi, ka māka izteikties katastrofāli zūd, lielāko daļu sarunu izveicot rakstveidā :( tas man ir viens no panikas iemesliem.
nu, man šķiet, ka man arī visu dienu vervelēšana nenāk par labu. forši vismaz, ka ģimenei ir laba humora izjūta un viņi neņem ļaunā, ja "žip žip uzvelciet pidžamu un apēdiet vakariņas" pārvēršas par "žop žop apēd pidžamu!"
skaidrs, ka samērība ir visās lietās vajadzīga :)
man tomēr vairāk pāri nodara tas, ka nav ar ko sarunāties, un tad, kad nonāku sabiedrībā, tad šļupstu, stostos un nevaru salikt trīs vārdus loģiskā secība. un šaustu sevi par to, lai gan nav par ko, jo tas jau nav nekas pārsteidzošs, ka no ilgas nerunāšanas tā notiek.
lol, kad tad mēs pēdējoreiz satikāmies? pirms pusotra gada? un cik runājām toreiz?
nu, ok, vismaz agrāk nebija raksturīgi, nesapratu, ka Tu runā tikai par pēdējo laiku
es saprotu, es pati bieži vien runāju tik nesakarīgi kā no palīgskolas izbēgusi. šeit tomēr vairāk vīpsnāju par izteikuma saturu, kas, grozi kā gribi, ir visnotaļ komisks
yeah, es noklausījos un arī laiku pa laikam samulsu, vai. :)