Gribu proooooooom...
Nolūzu - garīgi, fiziski un arī uz augšējo "mi" skaņu koncertā. Nepietika jau, ka pirms koncerta manis dēļ no programmas nezin kāpēc diriģente izņēma divas dziesmas, vēl koncerta laikā "nolūzu", kas īpaši labi laikam neizklausījās. Ar visu to un sāpošām balssaitēm, izturēju godam līdz koncerta beigām.
Gribas ieritināties kādam azotē, aizvērt acis un neredzēt neko no apkārtējās pasaules, gribas paslēpties no visa un visiem, piedodiet, pie tā vainīgs nogurums, ne tik daudz fiziskais kā garīgais, un tas ir visļaunāk.
Tagad skatos uz papīra kalniem un apziņa, ka man ir jāpalīdz uzņēmumam ir vienīgā, kas mani spēj noturēt birojā. Es esmu vajadzīga uzņēmumam, diviem koriem, grupai un pat iespējams, ka vajadzīgs ir mans pasākums Liepājas jaunatnei.Es esmu vajadzīga draugiem, mammai un visiem tiem cilvēkiem, kuri uz mani paļaujas.Es esmu vajadzīga .... es esmu .... Tas ir tas, kas mani tur saprāta robežās, tas ir tas, kas palīdz man dzīvot.Ja visa tā nebūs - nebūs arī manis, ja nebūs manis - nebūs arī tā visa ... tātad kārtējais apburtais loks.
Tā tam būs būt ...