Vakar bija dusmas.Nezinu no kā radušās, bet pamatīgas dusmas uz visu pasauli un ne uz ko konkrētu.
Šodien gribas raudāt, kā mazam bērnam, gribas asarās izliet visu to, kas ir manī iekšā. Visu sevi.
It kā šķiet, ka viss ir kārtībā, bet tajā pašā laikā mani nepamet jautājums - kam tas viss, ko es daru ellē ratā ir vajadzīgs?
Ne jau man.
Es gribu būt es pati, nevis cilvēks, kurš vienmēr visu paveiks pareizi, bet tik un tā nekad visi nebūs apmierināti.
Man zūd spēks to turpināt.
Es paskatos uz to cilvēku sejām, kuri vēl joprojām domā, ka es spēju visu ... un es vēlos to priekšā saļimt, lai arī viņi beidzot ierauga, ka man nav spēka.
Vakar no mājām izgāja pilnīgi cita klints. Es nespriedīšu par to vai labāka vai nē. Bet citāda ...
Kaut es spētu tagad vienkārši izraudāties ... bet tas neizdodas ... un tas viss paliek iekšā ... un tas viss ne ko labu nevēsta. Palīdziet man kāds ... nē - nepalīdziet, man nav vajadzīga "palīdzība" man ir vajadzīgs cilvēks, kurš to saprastu, bet necenstos palīdzēt.
Viss - tās ir gala beigas. Tikai kāda gala un kādas beigas - es nezinu. Un ar to arī tiks pielikts punkts.