demagoģija..
uz viena pleca sēž mazs velniņš vārdā "nafigs" uz otra sēž - arī velniņš, bet vārdā "pofigs"... kad kaut ko gribam izdarīt, "nafigs" saka - "a nafig mums tas vajadzīgs?", bet nez kāpēc tomēr nosmakusi sirdsapziņa pārliecina, ka "kaut kas" tomēr ir jādara. mēs "kaut ko" sadaram, izrādās šā–tā un nekā... kad sirdsapziņa atkal sāk rādit savu nosmakušo raksturu - "tev tā nevajadzēja darīt", pamostas otrs velniņs un saka "a mums pofig tik un tā"... tad nu dzīvojam - nafigs, pofigs un dažkārt nosmakusi sirdsapziņa...