Piemirstas spējas...

Auklīte ar nepilnu gadu vecu puisīti ratiņos gāja cauri parkam. Visapkārt tikai skaisti koki un putnu dziesmas. Pēkšņi no biezajiem krūmiem ceļa malā iznesās, iepriekš tikai aiz nožogojuma turētais, kaimiņu milzīgais Kaukāziešu šķirnes suns. Tā histēriskā riešana ne par ko labu neliecināja. Tik skaļi un nežēlīgi nikni rejam suni auklīte vēl nebija redzējusi. Tikai īsu mirkli, pavisam nelielu momentu vajadzēja, redzot Kaukāzieti nesamies virsū mazulim un auklīte nostājās starp Kaukāzieti un bērniņu, pievērsa tā acu skatienu uz savējo un tad, kad abu acu skatieni sastapās, meitene redzēja tikai gigantiskā izmēra suņa skaistās acis un sirsnīgo būtību. Suns pārstāja riet un apsēdās meitenes priekšā, klusi to vērodams. Tajā brīdī pārbijies pieskrēja Kaukāzieša saimnieks, jau galvā skaitīdams, cik naudas aizies kārtējā sakostā cilvēka ārstēšanai un uzbrukuma kompensācijām. Noticiet man, šī situācija viņu pārsteidza. Un kopš tā brīža viņš mani sveicināja zemu noliecot galvu.

Tas nav aizraujošs piedzīvojuma stāsts iz kāda romāna, tā ir mana dzīve, tā ir mana slēptā mīlestība un spēja saprasties ar dzīvniekiem, it īpaši suņiem. Un šo spēju es pārceļoties uz Liepāju biju aizmirsusi, tikai šodien kāds suns man to atgādināja. Gaidot autobusa pieturā savu autobusu, es nebūt nepamanīju neko, kas notika man apkārt līdz brīdim, kad ieraudzīju suni sev priekšā. Es sāku vienkārši smaidīt un suns, pievērsis manam acu skatienam savējo, lēnām apsēdās manā priekšā.