Es slīgstu pelēkā mākonī, ko izdevies pārķert ar pēdējām spēka paliekām. Šis mākonis mani smacē, bet es no tā nelienu ārā. Vai tā būtu cilvēka izteiktā tieksme uz pašiznīcināšanos? Vai arī kāds psihoterapeits to norakstītu uz garīgo un fizisko spēku izsīkumu?
Esmu iebraukusi jau savās spēku rezervēs, bet tās tērēt es nedrīkstēju, ko lai dara?
Kādēļ man nepietiek spēka atteikumiem? Kādēļ?
Dodiet man padomu kā kļūt par egoisti kaut mazliet. Dodiet man padomu kā iemācīties vārdiņu "nē". Lūdzu palīdziet.