"Kāpēc mīlēt mums?
kāpēc sajust mums?
kāpēc dzīve dažreiz liekas kā pārpratums?"
/Down Town/
Piektdien pēc 3 gadu ilga pārtraukuma devos uz savu "dzimto" pilsētu - pilsētu, no kuras cēlusies mana dzimta vismaz 4 paaudzēs, pilsēta, kurā es ieguvu savu sākuma, pamata un vidusskolas izglītību, pilsēta, no kuras es bēgu, jo tā mani vienkārši smacēja.
Devos uz savu dzimtas kapsētu, kur apciemoju ne tikai vecvecvecākus, vecvecākus, jau dzimšanas brīdī nomirušo manu vienīgo tanti, bet arī manu māsiņu, kuru man tā arī netika tas prieciņš iepazīt un savu labāko draudzeni, kuru šīs pasaules nežēlestība man atņēma 12.klasē. Lielās Piektdienas cienīgi pasākumi.Kārtējo reizi apjautu, ka dzīve mums ir tikai viena, un neviens, atskaitot to Lielo Vareno debesīs, nezin, kad tai ir paredzētas beigas. Tādēļ beidziet žēloties, cik Jums ir slikti vai kā Jūs neviens nemīl. Paskatieties sev apkārt un Jūs ieraudzīsiet cik skaista īstenībā ir šī dzīve, šī vienīgā dzīve, ko mums visžēlīgi ir devusi kāda augstāka vara. Baudiet to.
Un ja tomēr es Jūs neesmu pārliecinājusi, ka ir vērts dzīvot, tad sekojošais teikums ir domāts tieši Tev - Es tevi mīlu, lai kāds/kāda tu nebūtu, jo ik katru dzīvību šajā pasaulē uzskatu par apbrīnas vērtu un manas mīlestības cienīgu.
Punkts.