Tas ir savādi. Bet tik ilgi, kamēr neaizmirstam, ka krītam un krītam, nekas nav zaudēts. Liekas, dzīve mīl paradoksus – kad iedomājamies, ka esam droši, mēs vienmēr esam smieklīgi un tuvu kritienam; bet kad apzināmies, ka esam pazuduši, dzīve mūs apber dāvanām. Tad mums nekas nav jādara – tā skrej mums pakaļ kā klēpja sunītis.


Tāpēc vien, ka neesi piedzimis par ģēniju, nav jāiet kārties!