Garastāvoklis:	calm
Mūzika:	Jumprava - Dūdieviņš

1...2...3...TUK...klusums...1...2...3...
Šonakt es biju spiesta ieklausīties baisajā klusumā iekš mana krūšukurvja. Sirds - tā nepukstēja gandrīz vispār: 1 sekunde 2 sekunde 3 sekunde skaļš TUK klusums 1 sekunde 2 sekunde 3 sekunde skaļš TUK klusums ... un taa mokošas 15 sekundes. Tad - nenormāls skrējiena uzsāciens, kas izraisīja nerealitātes sajūtu, sajūtu, ka netrodos uz cietas virsmas, bet kaut kur - tuk...tuk...tuk...tuk...tuk...tuktuktuktuktuk. Un ... nenormāli viegla sajūta, pēc kuras tūlīt mans ķermenis iekrita bezsapņu smagā miegā.
Kas ar mani notiek?
No rīta, pēc smagā, komai līdzīgā miega, nespēju pieslēgties realitātei. Pāris attiecīga kaitīguma drapes, un atkal viss šķiet kā nebijis.
Tikai paliek viens "bet" - kad būs nākošā reize, un vai es pamodīšos laicīgi arī nākošajā reizē, lai spētu palīdzēt mazajai atgriezties normālajā ritmā un neļaut tai apstāties?
Moto "Dzīvot ātri un nomirt jauns" mani pirmoreiz dzīvē sāk biedēt.