Vai patiesi es esmu tik dīvains un neparasts cilvēks, kurš neiekļaujas citiem saprotamā sabiedrībā?
Es esmu tāda kāda esmu un nekad nespēšu iekļauties kādos “rāmīšos” vai sabiedrības diktētajos noteikumos. Tas, kas citiem varbūt šķiet pašsaprotams un visādā ziņā normāls, man šķitīs neatbilstošs.
Un lai cik tas apkārtējiem šķiet neticami, manī dzīvību, laimi un neviltotu prieku rada cita cilvēka sejā uzburts smaids un tā mazā dzirkstelīte viņu acīs, kas liecina par cilvēka iekšējās pasaules laimi un ieviestu kārtību. Tas ir mans “atalgojums”, ko esmu ar mieru saņemt par padarīto darbu - acu skatiens, kas vēstī "paldies".
Un tomēr ... pareizi laikam ir teiktie vārdi “ja tikai dosi, neko nesaņemot pretim, tu ātri izsmelsi savus spēkus līdz pat visdziļākajām rezervēm”.
I`m burning from inside, long time ago already.