mani šķiet stradi ir izspēluši.. es priecājos, ka tas viss būs beidzies, gudra esmu, pierādījusi sevi esmu. tgd braukšu prom, kaut kur tālu uz tiem maģistriem, jo sāk nepatikt. dīvaini, līdz šim domāju, ka toč būšu tas cilvēks, kas paliks te un darīs labu uz vietas. bet var jau palīdzēt arī no tālienies. Kristaps par mani smējās, kad teicu, ka gribu palikt, jo gribu te visu mainīt. tas pāries. un pārgāja arī. tgd plānojam kopā.

reiz vienā blogā asīju par "babuškām", kas uzmācās maziem bērniem, kad viņi raud mammas klēpī, jo domā, ka viņas ir tās, kas var palīdzēt labāk, jo viņām tā pieredze. šodien autobusā biju gatava vienu tādu tantiņu nolamāt. sēž viņai blakus mamma ar bērniņu, nu kādi 3-4 gadi vecu, un tam bēbītim apnicis braukt autobusā. un tā "babuška" neko nejautājot tik stāsta kko sīkajam un pārmet mammai, ka viņa bērnam jau laikam datoru ļaujot spēlēt, ja jau viņa tik maziņam brilles. ak šī mūsu komunisma pagātne, kad pat bērni ir kopīgi.

šodien nodots pēdējais rakstiskais darbs, ja neskaita bakalauru un rīt pēdējais eksis, pēc kura es ar prieku sadzeršos šampanieti. neapvainošos uz sevi, ja pat līdz kliņķim.

tehnoloģiju prieciņš - uz jauno gadu laikam atceļos mikroshēmas manam jaunajam telefonam un es savu šokolādi varēšu iedot kaut kam appēst, jo ilgāk pa dienu viņai netur baterija un Rūdim jau apriebies :D ka es tik visu laiku viņam "ko tu teici? es tevi nedzirdu?".