Aleine in Bonn XCVII
man nepatīk mans vēders, gribēju šodien iet uz diviem muzejiem un viņš, riebeklis, sāka sāpēt. operāciju "sieviešu un A. Meckte's muzeju iekarošana" nācās atlikt uz nezināmu laiku. atliek pārkvalificēties un sākt krāmēt koferus. šķiet, ka šodien neko vairāk par ūdeni es neēdīšu, jo citu vēdersāpju mazinošu zāļu man nav. šī ir lieta, kur ibumetīns nepalīdz.

bet es smejos un mans referāts ir skumjš, interesanti, kas tgd notiks ar to Lisabonas līgumu. reklāmai ir liels spēks. īpaši, ja mērķauditorija ir angļu valodā runājoša.

bet vispēr esmu secinājusi, ka, esot ārzemēs, cilvēki kļūst atvērtāki, īpaši pret iepriekš tikai tā starp citu pazīstamiem civēkiem un atklāj viņos draugus. tas ir patīkami. vakar, piemēram, runājot ar Sabīni no Stradiņime, kas studē Trīrā, var tā atklāti un nepiespiesti. baigi jauki šitā. un Trīre ir jauka, maza pilsētiņa, lai gan man Bonna patīk labāk.

bet tā šodiena velkas, jau 6 gribas iet gulēt, lai rīt tiktu mājās. diena vienkārši velkas. sapratu, ka neko nevaru normālu darīt, tādēļ pievērsos The Assassination Of Jesse James by Coward Robert Ford und Munich. lai gan pēdējā kkad sem jau redzēta, bet šķiet, ka šodien ir īstais vakars, lai noskatītos vēl reizi.